Šī gada septembrī Rīgā norisinājās vienpadsmitais Starptautiskais jaunā teātra festivāls “Homo Novus”, kura centrā, atzīmējot notikuma divdesmitgadi, tika izceltas izrādes, kas runā par pieaugšanu, reizē aicinot atgriezties bērnībā. Par sava veida iespēju atgriezties bērnībā “Homo Novus” kļuva arī vienam no festivāla ārvalstu viesrežisoriem Drīsam Verhofenam (Dries Verhoeven, 1976). Viņa darbi tika izrādīti bijušajā tekstilfabrikā “Boļševička”, un sastapšanās ar šobrīd mēmo un tukšo ķieģeļu celtni ar plašajām logu rūtīm Verhofenam atgādināja pusaudža gadu laiku, kad viņš mēdza iekarot savas pilsētas pamestās celtnes.
“Boļševičkā” tika izrādīti divi holandiešu scenogrāfa un režisora Drīsa Verhofena darbi – pilsētvides instalācija “Ardievu!” (Fare thee Well!, 2012), kurā, pavēršot teleskopu pret atsevišķām pilsētvides vietām, kas lemtas iznīcībai vai jau ir zudušas, tām tika pateiktas ardievas; un speciāli festivālam tapusī filma-videoinstalācija, kurā dokumentēts Verhofena vērienīgais scenogrāfijas projekts Homo Desperatus (2014), kurā tika izstādīti 44 reālu pasaules vietu maketi – to vidū Fukušimas spēkstacija, Kijevas parlaments, narkomānu klīnika Vācijā, apģērbu fabrika Bangladešā un citas vietas, kuras piepilda cilvēku ciešanas. Katru no šiem maketiem Drīsa projektā apdzīvo kā cilvēces metafora daudzkārtēji izmatotās skudras.
Festivāla laikā Arterritory.com bija iespēja sastapt Drīsu Verhofenu un izzināt vairāk par šiem diviem labi zināmajiem mākslinieka darbiem, kā arī gūt plašākus komentārus par jaunāko, taču, iespējams, skaļāko Drīsa darbu Wanna Play?, kas 2014. gada nogalē lika sarosīties Facebook dīkdieņiem, Berlīnes LGBT kopienai un homoseksuāliem vīriešiem paredzētās iepazīšanās aplikācijas Grindr lietotājiem.

Šī ir jūsu pirmā dalība festivālā “Homo Novus”. Kā jūs vērtējat šī festivāla formātu un izpildījumu?

Festivālos kā šis es tiešām jūtos kā mājās. Festivāla programmā ir lieliski darbi no visas Eiropas – gan tādi, ko esmu jau redzējis, gan tādi, ko vienmēr esmu vēlējies redzēt. Te nu tie visi ir – visi vienā programmā!
Un tad es ieraudzīju festivāla centrālo norises vietu – veco tekstilrūpnīcu, un tur sastapu visus tos jaunos cilvēkus, kas strādā pie festivāla organizēšanas, – viņi ir kā tāda skvoteru kopiena, kurai piemīt šī anarhiskā pašpārliecība – pārliecība par to, ka, lai vai kas, neraugoties uz nelielo festivāla budžetu, viņi liks tam notikt – turklāt ar gaumi.
Tas ir fantastiski! Daudzkārt esmu piedalījies dažādos Eiropas teātra festivālos vai mākslas notikumos, kuru prestižs un visapkārt sakarinātais luksuss mani ir biedējis. Šī sajūta “Woow, mēs esam tik svarīgi!”, ko tie rada… Protams, ir lieliski, ka ir valstis, kurām ir pietiekami daudz naudas, lai mākslu atbalstītu un iepazīstinātu to ar auditoriju, taču tomēr ir labi spēt saglabāt sava veida pašironiju un turēt kājas pie zemes.

Šogad festivāls “Homo Novus” aptvēra plašu pilsētas teritoriju, piedāvājot teātri piedzīvot gan skatītājiem ierastās zālēs, gan šādā pamestā fabrikā. Jūs savā darbā Homo Desperatus tieši apskatāt šādu pamestu, mirušu teritoriju un ēku fenomenu. Kādu iespaidu uz jums atstāja vecā tekstilfabrikas ēka?

Ir tik labi, ja var baudīt tādu brīvību, kāda man bija manos sešpadsmit, septiņpadsmit gados, kad es ložņāju pa šādām pamestām, tukšām ēkām tikai, lai uzietu ko negaidītu. To sajūtu es atkal no jauna izbaudīju šajā festivālā, un nevis to, ka man obligāti būtu jāvelk uzvalks un jāizliekas par to, kas es neesmu.
Šeit Rīgā jums ir tik daudz telpu! Es nāku no valsts, kurā nav vietas, nav telpu, no valsts, kurā katru mazāko stūrīti ir pārņēmusi ģentrificēta, globalizēta uzņēmējdarbība. Taču jums ir šīs milzīgās ēkas, kuras mākslinieki var lietot. Iespaidīgi ir arī tas, ka jūs vēl neesat iebaidīti ar to pārspīlēto drošības māniju. Eiropā ir vairs tikai dažas valstis, kur organizēt festivālu šādā ēkā vispār būtu iespējams.
Es pāris reizes izmantoju tās ēkas liftu. Jā, par 90 procentiem lifts ir atbildīgs par manu drošību, bet pārējie 10 procenti ir mana atbildība – ja es izlemšu bāzt pirkstus kur nevajag, tad tā ir mana vaina un mana problēma. Piemēram, Minhenē festivāls ar šādu liftu nekādā gadījumā netiktu pieļauts – Vācija ir pilna ar tiem drošības ”fašistiem”, un viņi ir pārliecināti, ka cilvēki nespēj paši par sevi parūpēties. Viņi domā, ka tajā mirklī, kad cilvēki šķērso šādas ēkas slieksni – viņi zaudē veselo saprātu. Un šī ir mana lielākā problēma, strādājot Holandē vai Vācijā. Es to vien daru kā cīnos ar tiem drošības ”fašistiem’, kuri atņem tik daudz brīvības – gan man, gan skatītājiem.

Jūs mēdzat savus darbus izrādīt visdažādākajās vietās – sākot no ļaužu pārpildītas publiskās telpas līdz pamestām teritorijām. Pastāstiet kādu lomu darba prezentācijai izraudzītā vieta spēlē pašā darba konceptā?

Man patīk strādāt šādās rūpnīcās – man patīk vietas, kur sāk darboties mana iztēle, kur es atkal varu sajust brīvību, kāda man bija manā bērnībā. Fare thee Well! es pirmo reizi izrādīju pamestā Tempelhofas lidostā Berlīnē.
Protams, man patīk arī publiskā telpa, jo tajā cilvēki paši var lemt par to, cik ilgi tie vēlas būt saskarē ar manu darbu. Teātra telpā par to, cik ilgi tu sēdēsi un skatīsies darbu, lemj programma. Programma paredz, ka darbs ilgs 90 minūtes, taču vienā brīdī tu sāc domāt par to, ko rīt pagatavosi pusdienās, par visiem neatbildētajiem ziņojumiem tavā mobilajā telefonā… Un tie ir tie momenti, kad tu aizpeldi prom no tā, ko redzi.
Kamēr teātra konvencija paredz, ka tu sēdēsi šajā krēslā tieši tik un tik ilgi, un pametīsi to tikai tad, kad viss būs beidzies, es piedāvāju sastapties ar intriģējošu, provokatīvu darbu tavā atceļā no universitātes uz mājām. Un tad tu pats izlemsi – palikt un paskatīties vai doties tālāk. Izlemsi tu, nevis darbs tavā vietā. Vadoties no šīs idejas, es sāku veidot savus darbus cilpveidīgi, lai ļautu tos noskatīties pilnībā, neskatoties uz to, kad esi darbam pievērsies.
Es esmu ieinteresēts aktivizēt skatītāju, aktivizēt viņu lemt kā rīkoties. Tas ir kļuvis par manu darba sastāvdaļu.

Kā jūs uzsākat darbu? Kā izzināt telpu, kurā darbs tik prezentēts, un ko no novērojumiem īpaši ņemat vērā?

Tas pilnībā ir atkarīgs no paša darba. Es strādāju gan iekštelpās, gan ārtelpā. Ārtelpā es vēlos aktivizēt auditoriju – lai to izdarītu, vispirms ir nepieciešama pati auditorija, tāpēc es cenšos būt vietās, kur cilvēki pulcējas. Sanāk, ka lielā mērā šī izzināšana nav par vietas estētiskajiem aspektiem, bet gan par tās sociālajiem aspektiem – kur un kā cilvēki pulcējas, un kā es šo pulcēšanos varu ietekmēt.
Kas attiecas uz Fare thee Well! – šis darbs it kā attālinās no šādām centrālām vietām. Caur teleskopu cilvēks raugās kilometriem tālu, tāpēc no praktiskā viedokļa man bija jāatrod kāda attāla vieta, no kuras varētu raudzīties uz vietām, kas tiek aprakstītas pavadošajā tekstā. Un tā kā šai vietai tiek sacītas ardievas, bija jāpanāk melanholiska sajūta. Šīs pilsētas daļas, uz kurām skatītājs noraugās caur teleskopu, drīz izzudīs vai jau laiku kā ir zudušas. Un, protams, ir daudz interesantāk, ja šādu darbu var izrādīt ēkā, kas reiz bijusi rūpnīca, taču nu stāv klusa un pamesta.

Kas jūs iedvesmoja šim darbam? Vai tie bija kādi konkrēti šobrīd aktuāli notikumi?

Jau pāris gadus esmu ieinteresēts reflektēt par krīzes domāšanu – par faktu, ka politiķi, viedokļu līderi un kultūras pesimisti sabiedrībai prezentē apokalipses ideju. To, ka dzīvojam pasaulē, kurai paredzama drīza bojāeja. Tā var būt ekonomiskā, sociālā vai ekoloģiskā līmenī, bet šī ideja par pasaules bojāeju ir kļuvusi par sabiedrisko domu pēdējos desmit gadus.
Un man vienmēr labpaticies pētīt pieņēmumus un uztveri. “Mums gāžas pāri imigrantu cunami un Ziemeļpols tūlīt izkusīs…” – visas šīs lietas mani interesē tiklīdz tās nokļūst mūsu smadzenēs. Es gribu redzēt, kas tajās notiek – vai mēs spējam par šo visu reflektēt vai emocijas ir guvušas virsroku? Nav tā, ka es šai krīzes retorikai vēlētos piešķirt vēl kādu nozīmi, lai gan zinu, ka mani “labējie” draugi-mākslinieki gribētu, lai es iestātos pret klimata izmaiņām vai vēl kaut ko… Taču es tikai mēģinu cilvēkus izvilkt ārā no viņu komfortzonas, radīt šaubas, nedrošību.
Tāpēc darbā Fare thee Well! es izlēmu visas šīs lietas, ko cilvēki runā parādīt tekstā. Paralēli panorāmai, kas paveras caur teleskopa aci, slīd viegli uztverams teksts, kurā tiek paustas domas par pilsētas mainību un zūdamību. Tātad teleskopā jūs redzat kājām apgrieztu pilsētu – šajā gadījumā Rīgu, un pa vidu LED displejā – tādā viegli korporatīvā stilistikā redzat slīdam uzrakstus par visu to, ko cilvēki sakās izzūdam. Uzraksti atgādina akciju tirgus ziņojumus par to, kam cēlusies vērtība, kam kritusies. Un tas liek cilvēkiem sapurināties – padomāt, vai viņi vispār piefiksēja, kad kaut kas izzuda, vai viņi ir gatavi pieņemt kā izzušanu, vai ir gatavi cīnīties pret to?

Un kāda ir video instalācijas Homo Desperatus ideja?

Pagājušogad es veidoju scenogrāfijas projektu Homo Desperatus, kurā tika izstādīti 44 reālu pasaules vietu ģipša maketi, kurus apdzīvo skudru kolonijas. Katrā no modeļiem iedzīvojās trīs tūkstoši skudru, tās uzsāka dzīvi Fukušimas spēkstacijā, Gvantanamo līcī vai sabrukušā apģērbu fabrika Bangladešā. Kopumā 44 modeļos tika filmētas 17 tūkstoši skudras un tas, kā tās iekārto savu dzīvi – kur dēj olas, kur atrodas karaliene, kur tās liek mirušās skudras utt. Šo video var skatīties kā CNN – kā caur perspektīvu, kādā mediji ierasti atspoguļo nelaimes skartās vietas.
Es vēlējos radīt ko ārkārtīgi skaistu, ko tādu, kas skatītāju piesaistītu vietām, kurām tie citādi nevēlētos tuvoties. Ja es būtu rādījis reālās lokācijas ar īstiem cilvēkiem – neviens nevēlētos sekot šim postam.
Iespējams, abu darbu – Homo Desperatus un Fare thee Well! – vienojošais aspekts ir tas, ka es ļauju cilvēkiem attālināties un pavērot sabiedrību no zināmas distances. Tā it kā viņi nebūtu daļa no tās. Homo Desperatus skatītājs pat vairs nav kā cilvēks, jo viņš it kā karājās kaut kur gaisā un noraugās uz šīm mazajām radībiņām, kas patiesībā ir cilvēcisku būtņu iemiesojums.
Es ceru, ka jūs varat iedomāties cilvēkus kā kādu sugu un aizdomāties, vai mums ir vajadzīgas nelaimes un katastrofas, vai cilvēkiem ir nepieciešams sevi upurēt, lai palīdzētu kādai grupai, vai varam tomēr bez tā iztikt?

Pastāstiet, lūdzu, par šī darba tapšanas praktisko pusi. Kur jūs ieguvāt skudras? Cik ilgā laikā darbs tapa? Vai modeļus izgatavojāt pats?

Nē, mēs bijām 24 cilvēki, kas strādājām pie šī projekta – visi jauni studenti vai absolventi no dažādām Holandes arhitektūras skolām – jauni scenogrāfi un dizaineri. Reālā darba izveide prasīja pusgadu, bet sagatavošanās darbi – gadu. Skudras tika pasūtītas vienīgajā Eiropas skudru fermā Berlīnē jau pāris gadus iepriekš. Ferma tās savāc no to dabiskās vides un ļauj tām augt saimēs.

Kāpēc?

Tāpēc, ka cilvēki skudras vēlas kā mājdzīvniekus. Vispirms bija čūskas, tad salamandras, tagad skudras…

Kādēļ jūs izraudzījāties tieši skudras?

Skudra ir pats veiksmīgākais dzīvnieks pasaulē. Pasaule ir pilna ar skudrām! To ir tikpat daudz, cik cilvēku uz zemeslodes – svara ziņā. Iedomājieties sevi pildītu ar skudrām un pareiziniet ar 6,5 miljardiem – tieši tik daudz skudru mums ir.
Bet kāpēc tas tā ir? Kāpēc tās ir tik veiksmīgas? Tāpēc, ka viņu pasaulē kopums, grupa, saime ir būtiskāka par indivīdu. Indivīds ir gatavs upurēt sevi grupas vārda. Es neesmu pirmais, kurš izmanto šīs radības kā cilvēces metaforu.
Bet runājot par projekta praktisko pusi… Tā patiesībā bija liela lieta, kā šīs radībiņas iemānīt ģipša modeļos. Divu mēnešu laikā viena pēc otras studijā ieradās jauna skudru saime. Vērojot tās mums līdzās, jau pēc laiciņa sapratām viņu uzvedību un zinājām, kā modeļus piemērot un padarīt skudrām tīkamākus, nekā tās kastes, kurās viņas tika šurp atgādātas. Parasti kastē bija no trim līdz četriem tūkstošiem skudru; šīs kastes ar modeļiem mēs savienojām ar trubiņu palīdzību. Modeļos jau bijām sarūpējuši skudrām patīkamus apstākļus – ēdiena, temperatūras un gaismas ziņā.
Skudras vienmēr atrodas darbībā, tās vienmēr gādā par savu labklājību. Vienmēr! Tas nozīmē, katru dienu 30 procenti no grupas nodarbojas ar labāku alternatīvu meklējumiem. Katrai skudrai ir sava funkcija, un tie 30 procenti skudru vienmēr ir ceļā. Tajā brīdī, kad viena no skudrām atrada trubiņu uz modeli, tā devās atpakaļ pie saimes līdzi vilkdama smaržu straumi, tādējādi pavēstot pārējām par jaunu, labu vietu un aicinot līdzi. Jau pēc laiciņa visa saimes diaspora bija pārvākusies un jauno pasauli un atstājusi veco. Kamēr mēs strādājām studijā – parasti tas bija no piektdienas vakara līdz pirmdienas rītam – visa skudru saime jau bija sevi patransportējusi uz modeli. Tad saime sāka savas dzīves labiekārtošanu. Protams, viņas jau neapjauta, ka dēj savas olas pasaules toksiskākajā vietā – Fukušimā! Un man patīk šī poēzija – lai arī kāda nebūtu situācija šīs radības vienkārši turpina savu dzīvi, turpina darīt to, ko darījušas.

Kas ar skudrām notika pēc projekta?

Tās devās uz mežu.

Jūs mēdzat savos projektos iesaistīt vecākus ļaudis, bērnus, cilvēkus ar īpašām vajadzībām. Pastāstiet par to vairāk.

Mani ne tik ļoti interesē sadarbība ar profesionāļiem, kā ar vienkāršiem ļaudīm. Profesionāļi ir pārāk labi tajā, ko viņi dara, un, ja kāds ir pārāk labs, tev atliek vienkārši tapt nošarmētam un iespaidotam. Es negribu tikt iespaidots, es vēlos nodibināt saikni, bet, kad talants uz mani atstājis lielu iespaidu – es varu tikai aplaudēt. Ja tu tagad sāktu dziedāt un tava balss izklausītos kā Marija Kallasas balss, es varētu tikai aplaudēt un sajūsmināties, bet, ja tā neizklausītos tik labi, es varētu pievienoties un mēs varētu uzdziedāt kopā. Saikne kļūtu iespējama. Tas ir iemesls, kāpēc es strādāju ar savā veidā īpašiem cilvēkiem – īpašiem ar to, ka viņi ļoti veci, ļoti jauni, viņi ir imigranti, viņi akli, viņi nāk no nelaimju skartām pasaules malām… Un man ir interesanti saredzēt pašam sevi šajos cilvēkos, saredzēt sevi 84 gadus vecā vīrā, vai nonākt kontaktā ar kādu, kas ir manis paša daudz, daudz jaunāka versija, sastapt kādu, kurš ir akls, bet spēj pasauli saskatīt daudz labāk nekā es to protu, un redzēt, ko nozīmē nonākt saskarsmē ar šiem cilvēkiem. Tas ļauj man nonākt daudz ciešākā kontaktā ar pasauli un pašam ar sevi.

Pērnā gada nogalē jums izdevās sarīkot skandālu Berlīnē. Jūs 10 dienas pavadījāt stikla vitrīnā, čatojot homoseksuāliem vīriešiem paredzētajā iepazīšanās aplikācijā Grindr. Visas sarunas tika projicētas uz stikla konteinera sienas publiskā vidē. Pastāstiet vairāk par šo projektu un to, kas izraisīja traci?

Šajā darbā ar nosaukumu Wanna Play? es pievērsos jautājumam – kā sociālie mediji, it īpaši iepazīšanās aplikācijas, ietekmē veidu, kādā mēs nonākam saskarē cits ar citu. It īpaši, kas attiecas uz intīmajām attiecībām un mīlestību. Es vēlējos izzināt šo mediju potenciālu. Šajos medijos mēs pavadām aizvien vairāk un vairāk laika, lai veidotu emocionālu kontaktu ar cilvēkiem.
Kā starta punktu es izmantoju pats savu situāciju kā brīvs homoseksuāls vīrietis un desmit dienas dzīvoju stikla konteinerā, kuru laikā izmantoju savu mobilo telefonu, lai sazinātos ar citiem vīriešiem pilsētā, kurā realizēju šo projektu. Sarunu gaitā es aicināju vīriešus izpildīt manas ar seksuālu apmierinājumu nesaistītās vēlmes, piemēram, izmazgāt manus matus, kopīgi uzspēlēt šahu, palasīt dzeju, uzdziedāt dziesmiņas, apskauties, aizmigt un kopīgi pagatavot brokastis… Visas mobilajā iepazīšanās aplikācijā notiekošās sarunas tika projicētas uz stikla konteinera sienas publiskā vidē. Cilvēki tām varēja sekot līdzi, taču personas, ar kurām notika čats, tika anonimizētas.
Tas, protams, noved pie jautājuma – vai internets ir jaunā publiskā telpa? Kas notiek, ja notiekošo jūsu telefonā padara visiem redzamu? Kas notiek, kad digitālā publiskā telpa tiek pārnesta uz analogo?
Asas diskusijas izcēlās Berlīnē, jo kāds sajutās dziļi aizskarts un uzskatīja, ka ir ticis ievilināts lamatās. Viņaprāt, visa informācija, ko čatā bija man atklājis, bija ārkārtēji privāta, un tagad cilvēki uz ielas viņu varot atpazīt. Taču šī arī bija viena no lietām, ko es vēlējos izzināt. Es negaidīju tik asu atbildi. Viņš man iesita, ar to vēl nepietika – viņš Facebook vidē izplatīja ziņu par to, ka notikusi digitālā izvarošana un aicināja cilvēkus stikla konteineru izdemolēt. Cilvēki pēc šī Facebook ieraksta pieņēma, ka es esmu patiesi izplatījis kādu vārīgu informāciju tikai, lai papriecātos. Es nevarēju šīs viedokļu straumes apturēt un darbu vairs nevarēju turpināt.
Veidojot darbus, kuros tiek izmantoti kādi dokumentāli materiāli, bieži sanāk cilvēkus par to iepriekš nepabrīdināt. Taču iespēju robežās tiek ievērota ētika un cilvēki tiek pasargāti, izpludinot to sejas, izmainot balsis vai izmantojot citu cenzūras metodi. Internets ne ar ko neatšķiras. Vismaz priekš manis. Tā ir telpa, kurā mēs visi ienākam, taču dažkārt to uztveram kā privātu telpu un rakstam tajā gluži kā savā personīgajā dienasgrāmatā. Mēs savu 50 draugu grupai izsūtām ziņojumu “Hei, ballēju tagad savā dzimšanas dienā!” un domājam, ka starp tiem 50 cilvēkiem tas arī paliks… līdz mūsu boss ierauga attēlu, kur mēs naktī vemjam ielas malā. Tad mēs saprotam, ka internets tomēr ir atklāta, publiska telpa. Un, ja tu gribi redzēt, kuri pilsētā ir geju puiši, atliek tikai lejuplādēt Grindr un pāris sekunžu laikā, piespiežot mazo podziņu, redzēsiet sava kaimiņa fotogrāfijas.
Interesanti un reizē skumji ir apjaust, ka aizvien vairāk cilvēku no lesbiešu, geju, biseksuāļu un transpersonu (LGBT) kopienas izmanto internetu kā sakaru veidošanas platformu. Tas veicina šo personu neredzamību uz ielām. Jauni puiši labāk izvēlas palikt mājās un lietot aplikāciju nevis doties ielās un iepazīties tur. Tas nozīmē, ka ar laiku varētu izzust bāri, klubi un kafejnīcas, jo tiešsaiste taču ir drošāka.
Situācija šobrīd attīstās divos virzienos – internets kļūst aizvien pornogrāfiskāks un rupjāks, kamēr publiskā telpa kļūst aizvien svētulīgāka, izmēztāka, visi tajā zina, kā uzvesties un visi izliekas, rādot savu perfekto alter ego. Šīs izmaiņas es cerēju parādīt savā projektā.
Bēdīgākais bija tas, ka liela daļa no tiem protestētājiem darbu nemaz nebija redzējuši, un tā mežonīgā sūduvētra nāca no cilvēkiem, kas atbildēja uz to, ko bija lasījuši Facebook nevis redzējuši savām acīm. Pat žurnālisti no tādiem medijiem kā Guardian ieņēma pozīciju, izvēloties Facebook informāciju kā uzticamu pamatu.

Kas bija pats pārsteidzošākais, ko pieredzējāt šīs Grindr komunikācijas laikā?

Bija interesanti redzēt, kā cilvēki strādā pie savas perfektās versijas radīšanas. Ja esi 62 gadus vecs un neatbilsti sociāli pieņemtajiem pievilcības standartiem, tad atrodies visai problemātiskā situācijā… tāpēc tu centies izlikties par ko citu, lai tā mašinērija turpinātu griezties. Un tas patiesībā ir ļoti aizkustinoši.
Un kad tu sevi prezentē kādā noteiktā veidā, tu saņem atzinību – sirdis, zvaigznes, īkšķus, “like”… taču tas nenozīmē, ka cilvēkiem patīc tu, viņiem vienkārši patīk veids, kādā tu sevi prezentē. Tinder un Grindr tu prezentē savu seksuālo alter ego, bet Facebook un Instagram – interesantu, inteliģentu un politiski ieinteresētu personu. Kad tu parādi, ka tevi interesē raksts par bēgļiem Vidusjūras krastos – tas nenozīmē, ka tu palīdzi bēgļiem, tu palīdzi savam alter ego un tavi draugi domā, ka tu esi foršs, jo paskat, ko esi iepostējis… Tātad tu nedomā tikai par sevi, bet tev rūp arī pasaules pabērni. Cilvēki regulāri sevi šādi eksponē. Un bija interesanti komunicēt ar cilvēkiem, kuri šīs normas nespēj izpildīt.