Ieejot zālē, pirmais, ko pamanām, ir piecpadsmit dažādu lielumu kartona kastes un uz grīdas izmētātas drēbes. Skats nebūt neatgādina teātra izrādi, bet gan kāda cilvēka guļamistabu. Līdz ar pēdējā skatītāja ierašanos zāles durvis tiek aizvērtas un, gaismai nodziestot, telpā iestājas klusums. “Manu lietu dzīve” jeb “Life of My Belongings” ir daudzsološās latviešu horeogrāfes Kristīnes Brīniņas laikmetīgās dejas soloizrāde, kas tika uzvesta Latvija Kultūras akadēmijas “Zirgu pasta” Karamazovu zālē.

Es zināju, ka izrādes garums ir vien stunda un ka tajā nebūs daudz monologu, tomēr jutos nedaudz piekrāpta, kad sapratu, ka izrādei jau būtu jāsākas, bet vēl joprojām nebija manāmas nekādas dzīvības pazīmes. Vai tiešām aktrise kavējas? Nebūt ne. Kad ar pavisam nīgru skatienu nolūkojos uz kādu no uz zemes pamestajām lietām, pamanīju, ka tā sakustas. Ak, viņa guļ turpat uz zemes, satinusies sarkanā segā, līdzās savām mantām, tikpat kā saplūstot ar tām! Aktrisei pieceļoties, šķita, ka viņa ir atmodusies no slikta sapņa; brīdi stāvēdama, atstutējusies pret melno sienu, it kā domādama, viņa pagriezās, vēl joprojām neatklājot seju, un pēkšņi, palūkojoties uz durvju pusi, izsaucās: “Tā nav laba vieta, kur jūs sēžat!”, liekot divām dāmām mainīt vietu.

Kristīne Brīniņa izrādes laikā iepazīstina klātesošos ar savām personiskajām lietām, kas saistītas ar kādu cilvēku vai notikumu. Visas izrādes laikā aktuāls ir jautājums par šo lietu vērtību. Vai mēs tās glabājam, jo esam par vāju, lai no tām atbrīvotos, nespējam pārkāpt kādam savas dzīves posmam? Vai varbūt tieši pretēji – mums nemaz nevajag no tām atteikties, jo tām taču ir pievienotā vērtība, saņemtais gandarījums un atmiņas.

Savas dzīves laikā Kristīne ir daudzreiz pārvākusies. Šoreiz tā būšot pēdējā reize. Šķiet, ka viņa to saka, lai nomierinātos un, dzirdot šos vārdus, – pārliecinātu gan sevi, gan skatītājus. Bet vai viņa to tiešām spēs? Vai eksistē tāda robeža, kuru pārkāpjot viss no zila gaisa kļūst labi? Rodas sajūta, ka izvākšanās un pārcelšanās jau ir kļuvusi par dzīvesveidu, kura noteikumi ir bēgt pašai no sevis… To viņa ir radusi darīt jau kopš vienpadsmit gadu vecuma, kad gāja baletskolā un vienu dienu iedomājās uzspēlēt spēli – savandīt visu, kas atradās ap viņu. Tam sekoja skolotājas rājiens un “…es neesmu cūka, es esmu Kristīne!”. Fonā atskan “Hurricane”, sākas robotisku kustību deja, kas atgādina iekšēju cīņu ar sevi.

Kristīne runā par kādu problēmu un tās risinājumu, pie kura viņa nonāca četru gadu vecumā. Viņa nomet segu un uzvelk drēbes. Ar truša lēcieniem viņa lēkā pa skatuvi, līdz nonāk pie vēl kāda apģērba gabala. Redziet, meitenei bērnībā bija ļoti īsi, plāni mati! Uzvelkot uz galvas zeķubikses, varēja kaut uz brīdi iztēloties, ka tie ir gari. Vēl viens lēciens. Kopumā uz Kristīnes galvas ir deviņi zeķubikšu pāri. Viņa ieslēdz radio un sāk dejot. Prožektoriem izgaismojot aktrisi, uz zāles sienas krīt vairākas ēnas, kas izskatās pēc kaut kā pavisam neizprotama. Deja kļūst ar vien lēnāka, palēninātāka.

Kristīne atklāj skatītājiem arī ko tādu, ko citi atstātu nepateiktu, pat bītos par to runāt. Viņa runā par savu pirmo iemīlēšanos, par to, kā viņa puisi nosauca par stulbeni, jo viņš atzinās viņai mīlestībā (šajā brīdi zālē atskan dziesma ar vārdiem “I was just a fool”), par to, ka viņai ir ķermenis, kuram patīk pieskarties. Par savu pirmo vīrieti, kurš bija 12 gadus vecāks… No augšas nokrīt kaste. Sešpadsmitā. Kristīne no tās izvelk oranžu halātu. To ir dāvinājis viņš. Kāpēc viņa to vēl glabā? Viņi vairs sen nav kopā. Vai viņa domāja, ka tas ziemā vēl noderēs, jo tajā ir ļoti silti? Tomēr halātu viņa tā arī nekad nav uzvilkusi. Deja. Kristīne beidzot ir nolēmusi tikt vaļā no šīs acīmredzami nevajadzīgās mantas. Viņa saka: “Es gribu, lai Tu pazūdi!” Šķiet, atbrīvojoties no šī halāta, Kristīne jūtas daudz brīvāk. Kristīnes dejā parādās uz augšu lēkājošas kustības. Dejotāja vicina rokas kā putns, kas tūdaļ pacelsies gaisā.

Izrādes laikā Kristīne liek mums saprast, ka atpakaļceļa nav. Atskan dziesma “It’s a Long Road, There’s No Turning Back”, kas it kā vēl vairāk pastiprina viņas lēmumu. Viņa turpina krāmēt mantas, tomēr mazliet citādāk nekā iepriekš. Viņa ar steigu vāc pa zemi samestās drēbes un ievieto tās kastēs. Pēkšņi telpā iestājas tumsa. Ak, kulminācija. Kristīne saņēmusi vēstuli. Tajā rakstīts, ka pulksten 21.30 jātiekas restorānā kāpās. Protams, viņa pat neapsver citu domu – ir jāiet, ir jāsapucējas. Šī situācija šķiet paradoksāla. Viņa grib kaut ko mainīt, bet joprojām dzīvo pagātnē un nemācās no kļūdām. Datorā tiek ieslēgts video. Kristīne uzvelk tirkīzzilus svārkus. Tikai vēlāk saprotam, ka viņa atveido ainu no kādas filmas, kas redzama datora ekrānā. “Mēs dzīvosim mežā!” viņa iesaucas. Jau atkal tumsa. Telpa tiek piepildīta ar dūmiem, vairs nav redzama Kristīne, bet gan kāda mītiska būtne ar ragiem uz galvas. Šāviens. Vai šīs ir beigas – vai arī tas ir jauns sākums?