Mēs reti aizdomājamies par savām pirmajām bērnības atmiņām. Kāda bija pirmā diena bērnudārzā? Kā bija tad, kad mamma tev lika vilkt kodīgo bītleni? Vai tā sajūta, kad viens pats esi atstāts veikala vidū un raudi, jo biji pazaudējis mammu? Tās ir atmiņas un izjūtas, kuras pieaugot aizmirstam vai pat negribam atcerēties. Nīderlandiešu režisores Edītes Kaldoras izrāde “Bēdas” cenšas runāt ar skatītāju par to, ko negribam atcerēties, – pirmajām nepatīkamajām sajūtām un emocijām. Izrādes centrā ir trīs jaunieši, kuri liek skatītājam atcerēties lietas, kuras grūti izteikt vārdos, – pirmās pieredzes, sāpes un arī pirmo vardarbību, ko ikkatrs reiz ir izjutis ģimenē vai kādā citā sabiedrībā.

Pēdējo pāris gadu laikā laikmetīgajā teātrī ļoti aktuāls ir dokumentālā teātra žanrs, kurā darbojas neprofesionāli aktieri, visbiežāk – apspiesto sociālo grupu pārstāvji – bēgļi, bērni un jaunieši, cilvēki ar invaliditāti u.tml. Šajā izrādē aktieri ir trīs parasti, 17 gadus veci jaunieši no Amsterdamas. Klausoties viņus runājam par šīm smagajām tēmām, rodas sajūta, ka viņi paši uz vietas brīvi improvizē ar tekstu un jautājumu uzdošanu skatītājiem, bet patiesībā šī saruna ar skatītājiem ir iestudēta līdz pat pašam mazākajam jautājumam, jo jebkurš izteiktais vārds angļu valodā pilnībā saskan ar to, ko parāda latviešu subtitri.

Izrāde vairāk līdzinās psihoterapijas seansam, kura laikā terapeits, šajā gadījumā – trīs jaunieši, neuzspiesti rokas tavās bērnības saknēs un liek atcerēties to, kas ar tevi notika piecu, sešu un septiņu gadu vecumā. Jaunieši stāsta stāstu par kādu bērnu, kurš dzīvo visparastākajā mājā, vecāki viņu nemīl, viņa mīļākās nodarbes ir spēlēšanās rotaļu laukumā un mākoņu pētīšana. Paralēli stāsta stāstīšanai aktieri uzdod jautājumus skatītājiem par to, vai viņi atceras sevi šajā laikā un vai viņi ir piedzīvojuši to, ko piedzīvo stāsta varonis. Izrādes laikā skatītājam ir izvēle, vai viņš sevi personificē ar šo stāsta varoni vai arī paliek vērotāja pozīcijās un izrādi klausās līdzīgi kā lekciju, kurā caur stāstīto stāstu viņš uzzina to, kā norit bērna smadzeņu attīstība vecumā no 5 līdz 20 gadiem.

Zinātniski ir pierādīts, ka, cilvēkam pieaugot, pamazām tiek zaudēta pirmatnējā visa izzināšanas spēja, spēja priecāties par sīkumiem un pat augsto frekvenču skaņu uztveršanas spēja. Izrādes laikā tiek pārbaudītas arī skatītāja maņas, lai saprastu, cik daudz no bērna vecuma spējām viņš ir zaudējis. Iespaidu paspilgtina zinātnisko pētījumu fakti un attēli. Tā, piemēram, jaunieši stāsta, ka, bērnam piedzimstot, viņa smadzenēs pelēkās smadzeņu masas esot vairāk nekā baltās, tāpēc viņam visu laiku griboties ko izzināt, saprast un viņš uz apkārtējo pasauli raugoties vieglāk. Pamazām pieaugot, šī smadzeņu masas proporcija mainās, un jau 20 gadu vecumā cilvēkam balto smadzeņu šūnu ir vairāk par pelēko. Tādēļ pieaugušie uz lietām skatās pārsvarā ļoti konstruktīvi, mēdz maz sapņot un viņiem ir grūtāk iemācīties jaunas lietas.

Gremdējoties atmiņās, izrādes laikā cilvēks var saprast to, cik daudz viņš pieaugot zaudē. Izrādes skatītāju nervus kņudina arī atmiņas par vardarbību, taču tai obligāti nav jānāk no ģimenes puses, tā var būt gan vardarbība skolā, gan vardarbība no sabiedrības. Neviens cilvēks nevar teikt, ka nekad nav to izjutis, jo pirmās vardarbības atmiņas mēs varam atrast jau savā agrīnajā bērnībā, kad vecāki noliedza mūsu sapņus un apgalvoja, ka lietas, kuras tu mēs izjūtami savās fantāzijās, nemaz nav un nevar būt, tādējādi graujot bērnā mūsu ilūzijas, ka pasaulē viss ir iespējams.