– Ko darīsim?

– Neko!

Šāds sešgadīgu meiteņu dialogs fiksēts Kristīnes Brīniņas izrādes “Noķer mani” ievadvideo, kurā dokumentētas bērnu ikdienas rotaļas. Šiem ikdienišķi smieklīgajiem un vienlaicīgi izrādi raksturojošajiem vārdiem izskanot, dažas minūtes ilgusī video projekcija izdziest. Zālē tiek ieslēgtas gaismas, un uz skatuves ierodas seši no tikko redzēto bērnu vecākiem. Viņi nekāpj uz paaugstinājuma, bet paliek diezgan plašajā, skatuves priekšā izbrīvētajā laukumā, uz kura mājīgi izvietotie dīvāni liek domāt, ka atrodamies kādas ģimenes viesistabā. Taču, kā jau ar dzīvojamajām istabām mēdz notikt, liekot lietā nedaudz iztēles un daudz enerģijas, tā kļūst par izcili piemērotu vietu rotaļām. Sešu pieaugušo debijas loma nebūt nav vienkāršs izaicinājums – viņi spēlēs paši savus bērnus.

Vecāki, iejūtoties savu pirmsskolas vecuma bērnu ādā, uz skatuves skraida, spēlē ķerenes, klaigā, cits no cita slēpjas aiz dīvāniem, kā arī lēkā pa tiem, mēdās, cits citu ķircina un visos iespējamajos veidos muļķojas, cenšoties precīzi imitēt reizēm gaužām vienkāršo, reizēm neizprotami radošo bērnu savstarpējo attiecību jampadraci. Ikdienišķi piecgadnieku dialogi, izrunāti pieaugušo balsīs, pēkšņi iegūst pavisam citu absurda komiskuma līmeni, izraisot skatītāju smieklus. Tomēr, lai kā viņi censtos, man ne uz mirkli stundu ilgās izrādes laikā neizdodas piemirst, ka šī ir tikai rotaļu imitācija. Ne tāpēc, ka pieaugušie nespēj fiziski precīzi atveidot bērnu kustības, jo ir mazāk lokani par bērniem, bet gan tāpēc, ka nespēj sasniegt tādu atbrīvotības stāvokli. Dažbrīd varētu šķist, ka vecākiem ir jautri, taču lielākoties viņi izskatās saspringti un uztraukušies par to, lai visu izdarītu, kā paredzēts. Šis arī ir izrādes nozīmīgākais trūkums – caurspīdīga horeogrāfija un pārāk kontrolētas kustības, kas skatītājam krīt acīs. Piemēram, kādam rokmūzikas gabalam skanot, aktieri vienojas kopīgā, gluži vai sinhronā dejā, kas šķiet bērniem izteikti netipiska. Tajā pašā laikā liela daļa šīs horeogrāfijas ir balstīta izrādes sākuma video redzēto bērnu rotaļās. Kāpēc vecāki nevar līdz galam atdoties rotaļai kā bērni? Kāpēc bērni var būt dabiski neveikli un nekoordinēti, bet pieaugušajiem šāda ķermeniska nekārtība sagādā acīmredzamu diskomfortu? Vai varbūt tā ir skatītāju klātbūtne un spilgtās gaismas, kas traucē atbrīvoties?

Lai gan man būtu bijis patīkami kaut uz mirkli padoties teatrālam apmanām, tomēr jāatzīst, ka izrādes mērķis visdrīzāk nav pārliecināt skatītāju par to, ka pieaugušie varētu atgriezties bērnībā un no sirds uzvesties kā bērni. Iespējams, tas ir vienkārši vēstījums par bērnību kā maģisku, ķermeniskas un emocionālas brīvības pilnu dzīves periodu un vienlaikus mēģinājums to bez pamata neglorificēt, jo arī bērnībā saskaramies ar problēmām. Kad katrs aktieris skatītājus iepazīstina ar sava bērna lomu, nosaucot vārdu, vecumu un vienu faktu par sevi, līdzās dažādiem prātojumiem par tādiem jautājumiem kā “es nesaprotu, kāpēc nebūtu pieņemami iet uz bērnudārza izlaidumu nāriņas tērpā” parādās arī lakonisks un atpakaļ realitātē ievelkošs “mani sauc Lukass, un es esmu krievs”. Lukasa atstumšana un izmēdīšana viņa citādās tautības dēļ ir līkne, kas viscaur izrādei patiešām tiecās negatīvo vērtību virzienā šajā līdz šim neveiklajā, taču jautrajā koordinātu plaknē.

Izrādes noslēgums pozitīvi pārsteidz mani un manus līdzbiedrus, arī pusaudžus. Bērni uznāk uz skatuves un kopā ar vecākiem uzsāk vienu lielu ķereņu partiju jeb gluži vienkārši haotisku skraidelēšanu, kurā aicināti piedalīties arī skatītāji. Mēs ar prieku iesaistāmies šajā beidzamajā, pašā īstākajā no jampadračiem.