7.09.

Tukšā pirmdiena. Lai gan bez Starptautiskā Jaunā teātra festivāla Homo Novus visai neslikti nodzīvoti divi gadi, šī pirmdiena, kurā nenotiek neviena izrāde un pat pasēdēt Briāna ielas bārā nav iespējams, uzjundī nelielu bezcerības apziņu. Galu galā, puse festivāla jau ir garām, bet nogurums vēl nerādās pie apvāršņa.

8.09.

Nu, labi, lai gan mans prāts vēl joprojām ir gatavs darboties un ķert katru jauno domu, ķermenis gan protestē. Koncentrēšanās nekad nav bijusi mana stiprā puse, bet nu zemapziņa ir pieteikusi kara stāvokli pragmatiskajai pasaulei. Homo Novus laikā esmu izbraukājusi tik daudz jaunu maršrutu, ka tagad visi liekas vienādi – dodoties uz “Boļševičku” iesēžos tramvajā un kādu laiku braucu uz nepareizo pusi. Klīstot pa bijušās tekstilrūpnīcas ēku, dejotājs Krišjānis Sants man laipni norāda, ka esmu apmaldījusies un burtiski aizgājusi par tālu.

Neskatoties uz visām veiklībām, galu galā esmu laimīgi nonākusi izrādē “Vērpete”. Patiesībā dejas izrādes man nekad nav patikušas, kas laikam izriet no tā, ka vienmēr esmu ļoti skeptiski skatījusies uz dažādu mākslu sintezēšanas mēģinājumiem. Idejai, ka dažādus mākslas veidus nevajadzētu nošķirt, nav ne vainas. Problēmas sākas tad, kad māksliniekam šķiet – ja reiz es esmu profesionāls gleznotājs/horeogrāfs, tad taču es varu būt arī profesionāls domātājs. Un tad pa mūsdienu laikmetīgās mākslas pasaulīti staigā tūkstošiem tādu mazu Koelju, kas dziļdomīgi sludina jau sen dzirdētas un neinteresantas domas. Laikmetīgās dejas lauciņu tas skar spēcīgi, jo arvien biežāk dejotāji vēlas savā dejā ierakstīt nopietnu mesidžu, laikam uzskatot, ka pašu kustību pētīšana ir jau pilnībā izsmelts temats. Bet tā nav, un to apliecina arī Ēriks Ēriksons (Zviedrija/Beļģija) un Krišjānis Sants (Latvija) dejas izrādē “Vērpete”. Viņi dod tīru kustību, nemēģinot to ietērpt dogmās, un rezultāts nostrādā ļoti spēcīgi, radot skatītājā asociāciju virknes un raisot neviennozīmīgas emocijas. “Vērpete” likumsakarīgi ierauj sevī -viss, kas notiek apkārt, ir neapstādināma inerce. Apkārt skan dejotāju elpas, pret betona grīdu basas pēdas un bikšu staras.Es sajūtu sevī pacilātību, kas jaucas ar pastāvīgu satraukumu, tādu, kāds dabiski pārņem, atrodoties vērpetes vidū.

Voldemāra Johansona instalācijas “Slāpes” ideja esot radusies, viņam redzot jūru vētrā un secinot, ka pirmā cilvēka reakcija ir pajumtes meklējumi, nevis iespaidīgās ainavas aplūkošana. Ar to šķietami vajadzētu nodarboties tagad, vienā no “Boļševičkas” zālēm, kur pretī raugās bangojoša platekrāna jūra un no visām pusēm ausīs gaudo vējš un jūras viļņu šļaksti, bet es reaģēju tieši pretēji. Tā vietā lai beidzot detalizēti izpētītu neierasto skatu, es sēžu, ar acīm urbdamās ekrānā un cenšos noķert to liktenīgo bezspēcības sajūtu, kādai, manuprāt, vajadzētu pārņemt ko tādu redzot dzīvē. Tikai šoreiz daudz emocionālāku un baisāku, jo, tā vietā lai bēgtu, es turpinu sēdēt un ļauties viļņiem.

Klīšana pa “Boļševičkas” instalācijām pati par sevi jau ir piedzīvojums. Cilvēku nav daudz.Ik pa laikam gadās palikt vienai un sajust nelielu uztraukumu par to, vai gadījumā ekspozīcija jau nav slēgta, vai, iespējams, es pa kādu portālu neapzināti esmu nokļuvusi citā pasaulē, vai varbūt ir izsludināta trauksme un ēka jau ir evakuēta…? Bet tad aiz stūra iznirst kāds cits apmeklētājs, kurš minstinās gluži tāpat kā es un nesaprot, vai sveicināties un kā sveicināties, jo šeit ir tikai betona sienas un mēs divi. Noskaņa ir pārāk intīma, lai ignorētu otra eksistenci, un no šī cilvēka samulsušā smaida es izsecinu, ka joprojām esmu šajā pašā realitātē.

Gan krampjus vēderā, gan neticīgu purpināšanu manī izraisa Drīsa Verhofena “Ardievu!”, kas liek sarosīties visai manai jaunības ticībai labajam jeb, kā to dažiem gribas saukt, naivumam. Ausī dzied smalka baroka balstiņa, bet acu priekšā notiek lakoniskas, bezjūtīgas atvadas. Ardievu, Liepājas metalurg! Ardievu, šaha spēles parkā! Sveicināts, Candy Crush! No otras Verhofena instalācijas “Homo Desperatus” acis nolaist ir vēl grūtāk. Kopumā ap 70 tūkstoši skudru rosās pa baltiem maketiem – kapsētām, izpostītām pilsētām, vietām, kuras sabiedrībai un indivīdiem ir kaut kādā mērā sāpīgas, ieskaitot tādas, kā Fukušimas atomreaktors un Kijevas parlaments. Festivāls Homo Novus par šo instalāciju raksta: “Drīss Verhofens atklāj neglītākos 21. gadsimta aspektus satriecošā, skaistā mierā.” Gluži tāpat, kā “Ardievu!”. Verhofens sevi piesaka kā autoru, kuru paturēt prātā, lai atkal un atkal, viņa darbus vērojot, nikni purinātu galvu: nē, nav tik slikti, tik slikti vēl nav. Tad skumji aizietu mājās. Un tad nolemtu iet ārā un kaut ko mainīt.

10.09.

Koncentrēšanās nekad nav bijusi mana stiprā puse. Izrādās, ka esmu iegādājusies biļetes uz divām izrādēm, kas notiek vienlaicīgi, tomēr izvēlos Forced Entertainment “Piezīmju grāmatu”. Robins Arturs un Ričards Laudons rada pilnīgu drošības sajūtu mākslinieciskā ziņā, kamēr pats izrādes saturs – teksts, ko abi vīrieši uz maiņām vai sinhroni runā, – baksta skatītājus, pastāvīgi liekot justies neērti. Vienalga, vai tas ir skarbais humors, detalizētās seksuālās ainas vai vienkārši cinisms. Nākas reizē ienīst un mīlēt dvīņus, kuri tik pārliecinoši izdzīvo karu un necilvēcību un liek pārdomāt to, kā vispār uztveram cilvēcības jēdzienu. Piezīmju grāmatā brāļi naturālistiski apraksta notikušos faktus, bet ne reizi nepiemin to, kā viņi jūtas par šiem notikumiem. Rezultātā skatītājam ir tikai sava reakcija uz apstākļiem, kādos nonākuši abi dvīņubrāļi, viņu pašu iekšējo pasauli atstājot kā mistēriju.

Pēc “Piezīmju grāmatas” līdz Homo Novus noslēdzošajai izrādei “Tu neesi viens” bija palikušas 30 minūtes, kuru laikā tiešām nācās pat nedaudz paskriet, tomēr beigās viss, kā jau Homo Novus ierasts, notika nesteidzīgi un mierīgi, tā, ka pat iznāca laiks pastāvēt pie mūzikas nama “Daile” un pakomunicēt ar rudo zirdziņu, kurš manī izraisīja visai lielu līdzjūtību – ja es būtu zirgs, diezin vai Rīgas centrs būtu mana mīļākā pastaigu vieta.

Daži varbūt teiktu, ka izrāde “Tu neesi viens” bija provocējoša, bet, manuprāt, tā pat parādīja, cik neiespējami ir provocēt 21. gadsimta skatītāju – katrā ziņā ar atkailināšanos vai video projekciju, kā izrādes veidotājs Kims Noubls kakā baznīcā, vairs nepietiek. Tomēr smieklīgi, cik liela ietekme tajā pašā laikā bija publikas iesaistīšanai izrādē, šķiet, ka skatītājus šī iespēja uztrauca un mulsināja daudz vairāk. Kims Noubls ar humoru un pārspīlējumiem runāja par it kā jau sen izrunāto cilvēku vientulības tēmu, parādot savus izmisīgos komunikācijas mēģinājumus ar citiem cilvēkiem, kurus interneta vide ir padarījusi vēl neveiklākus. Tomēr tas, kas man kādu laiku pēc izrādes sekos, uzpeldēja tikai uz mirkli un it kā garāmejot. Stāsts par Noubla tēvu gandrīz vai sāpīgi kontrastēja ar visu pārējo performanci. Mēs esam vieni, bet palīdzēt radīt ilūziju par to, ka neesam, iespējams, ir labākais, ko varam pasaules labā darīt.

Pirms diviem gadiem savā kladē par Homo Novus rakstīju, ka tas ir festivāls, kur nekad nav jāuztraucas par iespēju iekrist uz nekvalitatīvām vai mākslinieciski nevērtīgām izrādēm. Vēl joprojām no sava viedokļa neatkāpjos. Šogad repertuārs bija vēl daudzveidīgāks un interesantāks, arī es sev tajā atradu personiskas aizraušanās. Homo Novus uz nedēļu Rīgā radīja alternatīvo pasauli, kura ievilka ar katru soli arvien vairāk, līdz pat visai neērtai atziņai, ka tāpat nepietiks.