Šogad starptautiskajā teātra festivālā „Homo Novus” ar diviem savas teātra kompānijas Vivarium Studio darbiem atgriežas franču režisors Filips Kens (Philippe Quesne). Festivāla regulārie apmeklētāji visticamāk būs pazīstami ar Kena unikāli izveidoto pasauli, kurā ikdienišķais iegūst pārpasaulīgus mērogus un skatītāji kļūst par līdzdalībniekiem kādam vienreizējam eksperimentam uz skatuves.

Šoreiz būs iespēja piedalīties kolektīvā piedzīvojumā „Bivuaks” (Bivouac) un kļūt par daļu no viņa inscenētām epizodēm, kā arī būvēt utopisko izrādē „Pūķu melanholija” (La Mélancolie des dragons) kopā ar rokeru grupiņu, kuru režisors raksturo kā poētiskas bruņniecības piemēru.

Kens dzīves sīkumos medī naivo un apbrīnojamo, vienlaicīgi runājot par cilvēces problemātiskajām attiecībām ar mūsu planētu. Viņš pats apgalvo, ka ir absurdi vienas izrādes laikā konstruēt jaunus dzīves scenārijus, tomēr katrā viņa darbā atrodamas epizodes par kolektīva cīņu ar nozīmīgiem izaicinājumiem.

Šā gada “Homo Novus” festivāla tēma ir par pieaugšanu. Tavi darbi ir piemērs tam, kā nepazaudēt bērnišķīgu naivumu. Vai pasaule ir pazaudējusi naivumu?

Uz skatuves es atainoju cilvēces utopiju. Jau kopš alu cilvēku laikiem pasaulē attīstījās klimata problēmas, tagad tās papildinājusi industrializācijas ietekme. Rezultātā rodas daudzi jautājumi par šo nolemto un trako planētu, un šī ir tematika, ar ko strādāju. Tā kā mūsu laika politiķu piedāvātie risinājumi neizskatās daudzsološi, uz skatuves man patīk radīt kopienas un atainot to problēmas, lai pierādītu, ka kopā pastāvēšana un kolektīva risinājumu meklēšana ir iespējama.

Šogad tu uz “Homo Novus” atvedīsi divus savus darbus – “Bivuaks” un “Pūķu melanholija”. Par ko tie ir?

Pirms diviem gadiem “Homo Novus” izmantoja foto no izrādes “Bivuaks” savā plakātā. Šogad es līdzi vedīšu tajā attēlotās laivas – Rīgā būs viens no pēdējiem “Bivuakiem” un pēdējiem tā attēliem. Šo performanci es uzsāku Šveicē pirms 6 gadiem; šobrīd tā pabijusi gan Ņujorkā, gan Francijas mežos. Šodien tas liekas pārsteidzoši – saistībā ar Vidusjūru šķērsojošajiem bēgļiem. Darbā izmantotās dzeltenās laivas es nopirku pirms 5 gadiem – man tās patika un bija pašas lētākās. Tagad tās iegūst citu nozīmi, jo ar šī paša veida laivām tiek glābti cilvēki Vidusjūrā. Pašas lētākās gumijas laivas pasaulē…
Savukārt „Pūķu melanholiju” es radīju 2008. gadā Vīnē. Izrāde ir par to, kā izmantot dažādus priekšmetus un materiālus uz skatuves. Es teātrī neradu drāmu, traģēdiju vai slepkavības. Es teātri izmantoju, lai parādītu mazas lietas, un ceru, ka skatītāji spēj no tā gūt iespaidu. Tas ir skaidrs stāsts par apbrīnojamo mūsdienās. Tur ir pūķi – protams, ne tādi pūķi kā viduslaikos, bet tas ir citāts par bruņniecības laikiem. Bruņinieki bija apmāti ar misiju par pūķa noslaktēšanu, un šobrīd sabiedrībai vajag līdzīgu mērķi. Man šis jaunais mērķis ir māksla. Pūķu melanholija ir fabula. Izrādē redzama grupa ar cilvēkiem, kuru projekts ir uzbūvēt izklaides parku. Viņi visi ir kā trubadūri vai bruņinieki, kas pasauli neskata ironiski, bet tiešām vēlas radīt, radīt utopisku vidi.

2013. gada “Homo Novus” mēs redzējām tavu izrādi “Purva klubs” (Swamp Club). Tajā bija nedaudz apokaliptisks vēstījums par kultūras institūciju nākotni. Kopš pagājušā gada janvāra tu esi līdz-direktors Nanterre Amandiers teātrī Parīzē. Kāda ir tava vīzija par laikmetīgu teātri?

Labs jautājums. Man Parīzē ir liels purva klubs. Manuprāt, šī teātra misija ir palīdzēt māksliniekiem un producēt izrādes kategorijā starp teātri, vizuālo mākslu un deju.

Cik lielā mērā to ir iespējams izpildīt?

Francijā mums vēl ir iespēja iegūt samērā lielu finansējumu, kas atvieglo darbu. Pēc desmit pavadītiem gadiem Vivarium Studio, bija labs brīdis uzsākt darbu teātrī. Pabiju tūrēs vairākās valstīs un iepazinu dažādus māksliniekus. Dažus no tiem arī ielūdzu izrādīt savus darbus mūsu teātrī kā, piemēram, Žizeli Vjennu (Gisèle Vienne) un Žeromu Belu (Jérôme Bel). Ceru, ka mēs varam palīdzēt jaunām paaudzēm. Nedomāju, ka tas ir sevišķi grūti.

Kāda, tavuprāt, ir teātra loma sabiedrības veidošanā?

Teātra mākslai ir privilēģija ļoti tiešā veidā radīt dialogu starp mākslinieku un skatītāju. Izstādēs un kino tas tā nav iespējams. Piemēram, Venēcijas biennālē novēroju, ka aizvien vairāk mākslinieku vēlas izstādes formātā ievietot jebkāda veida “dzīvo” mākslu. Arī muzejos viņi vēlas aizvien vairāk “dzīvās” mākslas. Šajā ziņā teātris ir fantastisks – tu vari uz skatuves apspēlēt svarīgus jautājumus un uzdot tos skatītājiem. Savukārt izstādēs tu esi viens. Pat vientuļš. Man liekas, ka daudzi mākslinieki ap sevi izveido tādu kā mikro-sabiedrību. Baznīcas, skolas un līdzīgas vietas nav domātas visiem, tāpēc kultūras centri un teātri piedāvā vidi, kurā satikties un diskutēt par to, kas esam.

Savos darbos tu bieži izmanto ļoti nopietnas tēmas, tomēr apspēlē tās rotaļīgā veidā, izvairoties no moralizēšanas. Kā tu panāc šo balansu?

Tā ir priekšrocība būt par mākslinieku un iegūt iespēju aicināt citus cilvēkus savā pasaulē. Sākotnēji es strādāju pie jautājumiem par dabu, jo tā ir neizsmeļama tēma – kādā veidā mēs kā cilvēki dzīvojam uz šīs planētas. Manis radītie tēli nav naivi, bet viņi dzīvo līdzi šai katastrofai. Ir pasaules gals, ko gan mēs varam iesākt? Mans mērķis ir panākt, lai skatītāji kļūtu modri un atvērti manam vēstījumam. Tas nav vienpusīgs vēstījums, bet vairāk aicinājums meklēt savu ceļu. Planēta kļūtu daudz laimīgāka, ja mēs pieņemtu šos dažādos cilvēku izvēlētos ceļus un dzīves sistēmas. Tādēļ manas izrādes ir kā iespējas, kuras mēģina atrast šo balansu. Tas ir kā eksperiments.

Vai pasaule, kuru tu rādi uz skatuves, – šī kopā pastāvēšana, ir tas ko tu vēlētos redzēt sev apkārt?

Parādīt visu to, ko vēlos uz skatuves vienā vai divās stundās ir diezgan absurdi.

“Bivuakā” tu skatītājiem liec vērot savu apkārtni, un netiešā veidā meklēt nozīmi tur, kur tā, iespējams, nemaz nav atrodama. Vai nekļūst biedējoši iegūstot šādu kontroli?

Man „Bivuaks” ir performance. Mēs veidojam tikai attēlus, kas ir skaisti. Tā ir spēle ar skatītājiem, un man ir svarīgi būt tiešam. Tas nav saistošs līgums – nevienam nav jāpiedalās piespiedu kārtā, tomēr mums ir mērķis, kā vērotāju grupai izveidot skaistus, iedvesmojošus attēlus.

Tavos darbos ir atrodama plaša variācija ar telpām, kuras tu veido. Vienalga vai tas ir dzīvoklis, kurā vīrietis spēlē pingpongu, vai kosmoss, kur noris evolūcija, – rodas iespaids, ka notikumu nozīmība nemainās.

Man patīk izmantot vienkāršus materiālus, kā, piemēram, “Serža efektā” (L’effet de Serge), kur jebkurš var organizēt šo performanci svētdienā, sešos vakarā. Man patīk, ka skatītājs, sēžot zālē, iztēlojas: “Es arī tā varu. Kad būšu atpakaļ mājās, es varu būt Seržs.” Vai arī: “Es varu izveidot atrakciju parku.” Tas ir kā spogulis uz skatuves. Mākslas bruņniecība uz skatuves.

Vienkārši un saprotami priekšmeti ir svarīga daļa, veidojot tavu skatuvi. Piemēram, šajā pašā “Serža efektā” galvenā varoņa tēls tiek atklāts caur priekšmetiem un veidu kā ar tiem apietas. Kādas ir attiecības starp priekšmetu un aktieri? Kurš ietekmē kuru?

Labs jautājums. Pirms uzsāku nodarboties ar režiju, desmit gadus biju vizuālais mākslinieks – scenogrāfs. Mani vienmēr ir interesējuši veidi kā cilvēks var sadzīvot ar priekšmetiem, ne tikai ar citiem cilvēkiem. Cilvēks ar dzīvniekiem, zariem, ūdeni, dūmiem, vēju. Šobrīd daudzi domā tikai par ķermeņiem uz skatuves. Brīžiem ir pat svarīgāk pavērot vienu priekšmetu. Tādā veidā cilvēki spēj ieraudzīt planētu citā veidā. Ir skaidrs, ka pasargāt mūsu planētu no bojāejas nav iespējams vien ar cilvēku līdzdalību.

Vai tu varētu pastāstīt par saviem gaidāmajiem 2016. gada darbiem, kā Caspar Western Friedrich Minhenes kamerteātrī un Welcome to Caveland!?

Šobrīd mans lielākais projekts ir Welcome to Caveland!, un tas ir kā turpinājums “Purva klubam”. Es vēlējos radīt izrādi tikai ar kurmjiem. Protams, cilvēkiem saģērbtiem kurmju tērpos. Es mīlu kurmjus, tie kalpo kā lieliskas metaforas. Šis projekts būs instalācija, festivālam Kunstenfestivaldesarts nākamā gada maijā Briselē. Ceru, ka tas tiks izrādīts arī citās pilsētās, jo vēlos, līdzīgi kā “Serža efektā”, iesaistīt vietējos māksliniekus no katras pilsētas. Vēlos aktualizēt jautājumu par dzīvi alā, par pretošanos. Man liekas, ka cilvēces nākotne pašlaik atrodas alā. Paralēli Minhenē es veidoju metaforisku darbu Caspar Western Friedrich. Tajā vēlos savienot jautājumus par dabu ar vesterna žanru. Ne tādu vesternu, kurā atainotas cīņas ar indiāņiem, bet gan vesternu, kurā cilvēki mēģina atrast savu vietu ainavā.

Šis būs vienpadsmitais “Homo Novus” festivāls un tas joprojām ir salīdzinoši tālu no pieaugšanas. Kas būtu labākais, ko no tā paņemt?

Man tas ir ļoti tuvs festivāls, jo 2007. gadā saņēmu uzaicinājumu atbraukt uz Latviju ar savu izrādi “Kā dabā” (D’après nature). Tā bija viena no pirmajām iespējām parādīt mūsu darbu Eiropā ārpus Francijas. “Homo Novus” festivāla tēmas man vienmēr likušās tuvas. Daudzas no tām ir saistītas ar maniem darbiem – cilvēka un vides attiecībām, tādēļ jūtos priviliģēts atgriezties un rādīt savu darbu attīstību lielākā laika nogrieznī.