Kad bērnam ir jau 20 gadu, vecākiem tas ir liels izaicinājums un emocionāla turbulence. Liels cilvēks, pilnībā patstāvīgs un spējīgs rīkoties saskaņā ar savu pasaules saprašanu. Un, ja vecāki pārāk kavējās atmiņās, kāds viņš bija toreiz, kas viņam patika, ko viņš teica un kādus nedarbus un izaugsmes muļķības darīja, tas traucē. Tomēr man kā festivāla „tēvam“, tāpat kā viņa „mātēm“ Baibai Tjarvei, Zanei Kreicbergai, Edītei Dancbergai, Andrai Rutkēvičai, Antrai Torgānei, pie kurām es, spēlējoties ar dzimuma pazīmēm, pieskaitu arī tā laika Daugavpils teātra direktoru Pēteri un scenogrāfu Vari Siliņu, ir bezgala grūti bez sentimentālas jūsmības un nostalģiskām reminiscencēm paskatīties šodien uz divdesmitgadnieku – Jaunā teātra festivālu Homo Novus (HN). Lai man piedod to, ko es reiz, lai iedotu kādam aktierkusa studentam kodu Pičuka lomai Blaumaņa Skroderdienās, nosaucu par spermas lielību.

Man ir lepnums par to, ka festivāls joprojām ir un gana ievērojams, dara labas lietas, cilvēki viņam tic, tam ir nākotne. Un, neskatoties ne uz ko, šis festivāls ir tāds, kādu pats sevi redz, nevis piespēlē sabiedriskās domas pasūtījums. Zināmā mērā festivāls pastāv tāpēc, ka tam kopš paša sākuma bija pareizā ideja – precīzi definēta un ideāli nolasīta citās zemēs, citās teātra kultūrās, jo Homo Novus ir gan jauns, gan lecīgs, gan neparedzams, un tam piemīt nosaukumā iešifrētā parvenue – iznireļa – nepastarpinātā pasaules uztvere un skaidrojums. Es ļoti priecājos, ka jau no 2008.gada kopā ar Zani Kreicbergu festivāla direktore un māte ir Gundega Laiviņa, smalka, gudra un izteikti neatkarīga savā audzināšanas stratēģijā. Es ne par velti saku – audzināšana, jo festivāls tiešām radās kā jaunu aktieru un režisoru izglītošanas projekts. Toreiz, 1995. gadā, tas bija manis vadītais aktieru un režisoru kurss, kuru vēlāk iesauca par Karamazovu kursu septiņu stundu garās diplomdarba izrādes dēļ un no kura Latvijas teātros ienāca (nav vietas uzskaitīt!) diezgan daudz labu aktieru un vesels bariņš režisoru, kas ilgu laiku noteica teātra jauno seju, bet daži to dara vēl tagad. Tāpēc man, šogad vērojot puikas panākumus, likās svarīgi paskatīties, ko tas dod šodien, vai nav pārtrūcis HN stils – demokrātisks, bez parādes fanfarām, bez vecu, nopelniem bagātu teātra dzīves mūmiju reprezentēšanas. Vai 2015. gadā festivāla atmosfēra joprojām ir kā lietišķā, lakoniskā, mazliet piesvīdušā treniņzālē, jo tādā var tapt kaut kas jauns un vērā ņemams.

Vairākas parādības man likās atzīstamas, labas un auglīgas, dažas – darīja uzmanīgu. Nebūtu apsolījis uzrakstīt šo rakstu, varbūt es to atstātu nepateiktu. Jo es vairs neesmu homo novus, un nevis statusa, bet elementārā vecuma dēļ. Pieļauju, ka kaut ko vairs neuztveru tā, kā tas redzams no jaunā cilvēka viedokļa. Kas manā uztverē bija labs, zīmīgs, liekams aiz auss (gribētos pateikt – aiz acs)?

Darbs ar telpu
Darbs ar skatuves telpu, kurā jaunā režija kā ūdens tilpnē ielaiž savus izrāžu/performanču kuģus. Uzvar ne-teātra telpa, nereprezentatīvā telpa, ko mēs HN programmā centāmies parādīt Latvijas skatītājiem jau no 2001. gada, kad festivāls pilnībā bija veltīts teātrim ārpus tradicionālās skatuves. Toreiz Latvijā tas bija kaut kas eksotisks: izrādes kinostudijas paviljonā, Dzelzceļa muzejā, kas patiesībā reiz bija cehs, Daugavgrīvas cietoksnī, neremontētā spīķeru noliktavā un citur.

Šogad festivāls dāsni izdzenāja skatītājus no Boļševičkas (cik toleranti visi pieņēma šo padomju laika relikta nosaukumu!) līdz Krustpils ielas cehiem. Boļševičkas piektā vai pat sestā stāva zāle ar videoinstalācijām izskatījās kā līdz pārākajai pakāpei estētiski izkopta telpa, kura vienīgi tāda der mūsdienu teātra izteiksmei. Un Ģertrūdes ielas teātris pēkšņi festivāla kontekstā likās kā visjaunākās, vismodernākās pasaules teātra telpas “brenda” paraugs. Un cik laiski Rīgas intelektuālais krējums atplauka angļu aktiera un videomākslinieka Kima Noubla izrādē Tu neesi viens (You’re not Alone), kas notika Dailes mūzikas centra zālē – beidzot kaut cik prestižā vietā ar bufeti, spoguļiem, pārdabiski dizainētām tualetēm un daudziem “savējiem”.

Gribam to atzīt vai negribam, bet mūsdienu teātris jau sen skatuves telpu interpretē citādāk. Filipa Kena Pūķu melanholiju (The Melancholy of the Dragons) – pasaku par iespējamo un neiespējamo satiksmi starp cilvēkiem, par mazā, naivi pastulbā prieka nozīmi lielajā nesaprašanā starp cilvēkbūtnēm daudz efektīgāk iespējams parādīt pamestā rūpnīcas cehā, nevis Nacionālajā operā aiz apzeltīta skatuves rāmja. Telpa – darba lauks ilūzijas radīšanai. Jo nekonvencionālāka telpa, jo dārgāka un ar lielāku īpatsvaru ir “citas pasaules” ilūzija. Tā jau arī ir melanholisko pūķu izrādes jēga – kā ar citādu aci paskatīties uz banālo un klišejisko. Tur jau tas klikšķis paslēpts – salauzt ikdienišķo uztveri. HN programma jau daudzus gadus mudina Latvijas skatītājus: izejam ārā no teātra-tempļa! Ārā – vairāk dzīvības!

Darbs ar aktieri jeb Ko aktieris dara ar skatītāju
Samērā daudzās šāgada HN izrādēs režisori vai paši aktieri izrīkojas ar tēliem kardināli citādāk. Angļu teātra trupas Forced Entertainment izrādē Piezīmju grāmata (The Notebook) divi aktieri izteiksmīgi, bet tradicionāli prezentē vārdu, čakli slēpdamies aiz runātā teksta. Bet Kims Noubls izrādē Tu neesi viens neslēpj savas stand-up aktiera iemaņas. Ar absolūtu klaunādes tehnikas perfekciju viņš sevi kā dzīvu klaunu lauž, kausē un sapludina ar kompjūtera monitora realitāti, padarīdams sava ķermeņa performanci par vēl lielāku surogātu nekā tās drazas, kas straumēm plūst (jeb kā tagad saka – tiek „straumētas“) cauri interneta bezsatura mēslu vadiem. Kā aktieris Kims Noubls izbeidzas mūsu uztverē, viņš to panāk, precīzi sadarbojoties ar skatītāja apziņu, viņš acu priekšā parāda, ka nekas nav tieši tas, pēc kā izskatās. Arī viņš. Es to nosauktu par intelektuālo klaunādi. Nedomājot līdzi, to var skatīties arī kā gegu kaskādi, bet aiz jokiem rēgojas ļauna patiesība.

Es ārkārtīgi cieti vēroju trīs jaunos aktierus ungāru izcelsmes režisores Edītes Kaldoras Amsterdamā izveidotajā izrādē Bēdas (Woe). Tā mazliet atgādināja Jaunajā Rīgas teātrī redzētos dokumentālos stāstus. Bēdās – laikam jau ar nolūku – trīs dažādas etniskas izcelsmes jaunieši apvienojas savas sāpīgās pieaugšanas pārdzīvojumu diezgan dokumentālā atstāstā. Režisorei svarīgs bija šķietami napastarpinātais, nesakāpinātais atstāsts. Man kā pedagogam jauno aktieru tehnika nelikās ļoti augstā līmenī, bet es novērtēju to, ko šī trijotne izdarīja tiešām lieliski. Pāris emocionāli svarīgās, nozīmīgās atstāsta vietās viņi piespieda skatītāju zāli izjust to, par ko viņi stāsta. (Jāsaka, ka tas bija apzināts paņēmiens – skatīties publikai acīs, just kontaktu ar katru un visiem.) Tas klikšķis viņiem izdevās perfekti, kā ikviena no mums dzīves pieredzē, kad uz ielas vai publiskā telpā neviļus gadījies palīdzēt kādam krīzes brīdī un tas cilvēks uztic savu pārdzīvojuma atstāstu. Šāda veida kontakti ir jauna aktieru tehnikas parādība.

Drāmas izpratne
Attieksmē pret dramatismu esmu kinocilvēks, ko man dāsni piemin teātra kritiķi. Dzīves reālijas manā filmu režijas pieredzē spēlē lielu lomu, jo mani interesē dabiskais cilvēks un viss, ko var saskatīt, neatpreparējot dzīvo izpausmi. Braukājot kādas filmēšanas nolūkos, es kā standartainu redzu un atceros tipisku Latvijas provinces bildi. Mazs miests, kuram cauri no tīra nosaukuma līdz pārsvītrotam var izbraukt nepilnas minūtes laikā. Autobusa pietura, kurā tradicionāli kāds sēž ar aliņu rokās: nevis gaidot autobusu – tie jau arī vairs gandrīz nekursē! – bet kā klubā. Autobusa pieturai ir jumts pret lietu vai sniegu, un pa šoseju garām plūst Lielā dzīve, kurā var lūkoties un lūkoties. Un tā paskrienot garām šai bildei, man bieži vien acis aizķeras pie kādas jaunas sejas, kurā es no kino viedokļa saskatu lielu, neatklātu drāmu: tajā ir lielas cerības, niecīgas iespējas, dramatisks izaicinājums kaut ko lauzt paredzamajā dzīvē un traģiska nespēja savam lauznim atrast atbalsta punktu. Un tas tad arī ir kādas jaunas lielas drāmas sākums.

HN 2015, sevišķi latviešu jauno režisoru un mākslinieku programmā, piedāvāja kaut ko līdzīgu manam novērojumam. Elmārs Seņkovs savā videoperformancē Mii Mii paaudze iefilmēja dažādus jaunus cilvēkus, kuri, skatīdamies acīs vienam skatītājam, stāsta par savu pieredzi, traumām, nesaprašanos un vēlmēm. Šāda saruna uzpērk ar dokumentālu nepastarpinājumu. Nu, es sev teicu, te ir tas autobusa pieturas fenomens. Ķeram drāmu!

Arī Mārtiņa Eihes un Kristas Burānes organizētajā performancē Lasītava katrs skatītājs burtiski aci pret aci satiekas ar dokumentālu drāmu, kāda sveša, anonīma cilvēka apslēptām domām, kas ierakstītas dienasgrāmatās un tagad aiz laba prāta nolasītas tieši tev, vienīgajam skatītājam. Acu kontakts ar skatītāju minūtes garumā, kamēr dienasgrāmatas rakstītājs izvēlas lasīt to tev vai ne, gan ir mazliet plaģiāts no Marinas Abramovičas slavenajām performancēm ar skatīšanos acīs, tomēr tas ir stiprs gājiens. Te ir jaunā teātra pēdas nospiedums. Skatītājs satiekas ar kaut ko sev pilnīgi nezināmu, neparedzamu, nekonvencionālu. Tas nav tas tradicionālais teātris, kurā tu skaidri zini, ka sākumā aptumsušā teātra kastē iedegsies viltus reāla gaisma un viltus reāli cilvēki, kas – tu jau zini! – ir aktieri, atdarinās reālu vai nosacītu darbību virkni, kurai tevī jārada līdzpārdzīvojums par kaut ko. Par ko?!

Vienā no JRT Latviešu stāstu izrādēm (tās, lietojot Viestura Kairiša leksiku, es uzskatu par epohālām parādībām latviešu teātrī) bija tāds kāzuss – uz videoekrāna, papildinot dokumentāli atstāstītus notikumus kādās kāzās, kamera nofiksēja cilvēka nāvi. Nāve bija reāla, no teātra viedokļa neinteresanta, skatītāji videokadros nolasīja konkrētu informāciju: “cilvēks nomira”. Viss. Vairāk neko. Līdzpārdzīvojums nekāds. Kas vainīgs? Dokumentalitāte teātra mākslā ir gan asins sastāvdaļa, gan realitātes trūdi.

Skatoties Mii Mii paaudzi un Lasītavu, pieķēru sevi pie dīvainas attieksmes pret to, kas notiek starp mums – mani un varoni. Sāku domāt, vai esmu patiess uztvērējs, skatītājs. Man brīžiem likās, ka es melīgi skatos, melīgi klausos. Un vēl es pamanīju, ka mans performances partneris, tas, kas izpaužas, arī, pat visai bieži, ir melīgs. Cilvēki lieto standartfrāzes, izteicienus, aiz kuriem var nojaust kaut ko īstu, bet tieši to neizsaka. Aktieri kā amatierteātrī atdarina emocionalitāti, vadoties nevis no savas pieredzes, bet no tā, kā citi to rāda. Dažiem es pamanījos nolasīt kaut ko īstu starp rindiņām. Ā, es sev teicu, viņš, stāstīdams vienu notikumu, parāda ko citu. Viens no Mii Mii paaudzes puišiem pašās beigās pabrīdināja, ka viņam neesot vēzis. Es sapratu, ka tādā veidā viņš komentēja savu skūto pakausi, kas nav ķīmijas terapijas rezultāts, bet brīva izvēle, taču viņa balsī izskanēja bailes no vēža. Tas man to cilvēku padarīja saprotamāku. Tās bailes. Bet jādomā, ka jauno režisoru iecerē nebija tikai šāds psihoanalītiskais vēstījums: redz, cilvēki parasti nesaka, nemāk, negrib, baidās pateikt, kas viņiem sāp vai dara laimīgus. Cilvēki spēlē lomas, kuras katra sociuma Lielais marķētājs, “Zīmolvecis” (gandrīz kā no Ibsena) uzlipina uz pieres. Un atteikties no sava marķējuma spēj tikai ļoti, ļoti stipri indivīdi, trakie un lieli mākslinieki. Un tagad es pārlēkšu uzreiz uz beigām.

Aristotelis līdzenumā
Problēma jau nav šādā vai citādā teātra piegājienā cilvēka dzīves jēgai. Problēma ir asins daudzumā, kas izplūst cauri mākslas radīšanas procesam. Viljams Folkners teica, ka viņam literatūra ir sirdsasins klātbūtne stāstā. Par to pašu senos vārdos runā Aristotelis, tēvišķīgi mācīdams traģēdijas mākslu. Baigi grūti ir pacelt lielu, asins pilnu drāmu, nejauši vai jauši, bet delikāti pieskaroties svešam cilvēkam. Jā, lielie stāsti, iespējams, sēž autobusa pieturās, bet pacelt viņus līdz Drāmas augstumiem ir, ai, cik grūti! Un tad man nozibēja tāda kinematogrāfiska vīzija: kā Aristotelis klīst, nu, piemēram, pa Zemgales līdzenumu, lietū, miglā, starp biešu lakstiem un meklē. Ko viņš meklē?

Pašā galā, lai noskatītos Boļševičkas zālēs videoizrādes un performances, es nokļuvu pie Voldemāra Johansona noorganizētās jūras izrādes Slāpes. Stāvēju ilgi, kā noburts skatījos milzu viļņos un šļakatās. Domāju: jā, nu, tas ir viss, tas ir stiprais. Dzīve un nāve. Asiņu klātbūtne un to mizerablais daudzums katrā no mums. Dimensijas un niecība. Tā es stāvēju un domāju. Man liekas, ka Aristotelim patiktu.