Blogs
Dzīves (ne)jēga: Vivaldi, Klintone un tosteris
Patrīcija Keiša | 15 09 2015 | Recenzija par Benjamina Verdonka un Pītera Ampes "Mēs nerunājam, lai tiktu saprasti" sadarbībā ar jest.lv
Ja izrāžu nosaukumus varētu iedalīt tāpat kā internetā sastopamo rakstu virsrakstus, tad “Mēs nerunājam, lai tiktu saprasti” pilnīgi noteikti būtu click-bait1 jeb tāds, kas acumirklīgi ieintriģē potenciālo skatītāju. Tomēr tur arī salīdzinājums ar internetvidi apraujas, jo visbiežāk lasītājus vilinošie rakstu nosaukumi ir neticami muļķīgi (“10 veidi kā kļūt par miljonāru nedēļas laikā”) un sagādā vilšanos (jo vienīgais veids to izdarīt tik ātri, būtu laimēt loterijā), taču laikmetīgā teātra festivāla “Homo Novus” programmā iekļautās flāmu mākslinieku Pītera Ampes un Benjamina Verdonka izrādes gadījumā tas ir krietni kvalitatīvāks attend-bait2.
Izlasot frāzi “mēs nerunājam, lai tiktu saprasti”, man prātā nāk ikdienišķi muļķīgas nesaprašanās, vispārīgas komunikācijas problēmas, nespēja savas domas pārvērst precīzi izskaidrojošos vārdos un galu galā tā sajūta, ka reizēm, runājot ar pretim stāvošo cilvēku, īstenībā stāstu un dodu padomus pati sev. Taču, vai izrādes veidotāji ar intriģējošo nosaukumu tiešām piesaka šīs visnotaļ fundamentālās un vienlaicīgi aktuālās tēmas?
Uz skatuves ierodas vienkāršā, zilganā svīterī tērpies pusmūža vecuma vīrietis. Viņš rūpīgi izņem no papīra vāciņiem mūzikas plati, ievieto to atskaņotājā, kas jau paspējis no stilīga kļūt nestilīgs un tad atkal stilīgs, un pēc pāris sekundēm visā savā krāšņumā zāli piepilda Antonio Vivaldi “Četri Gadalaiki”. Šis ir viens no retajiem skaņdarbiem, ko izdzirdot, pat cilvēks ar tik minimālām zināšanām klasiskajā mūzikā kā esvar ar sajūsmu atpazīt un sajusties zinošs.
Svinīgajam “Pavasarim” skanot, mūsu varonis no skatuves vidū novietota, balta ledusskapīša, uz kura durvīm piestiprināta Hilarijas Klintones fotogrāfija(kuras nozīme man visu izrādes laiku tā arī nekļuva skaidra), paņem zobubirsti un nododas zobu pucēšanai mūzikas ritmā, dzīvīgi ar roku un galvas kustībām sekojot līdz skaņdarba niansēm. Komiski aktīvā, muzikālā tīrīšana, kas man liek to iedomāties kā kāda vidusmēra bankas darbinieka rūpīgi slēpto, jocīgo ikrīta vienatnes prieciņu, rezultējas spīdīgās ziepju putās, kas neparastos daudzumos nāk ārā pa aktiera muti, tūlīt noslīdot uz viņa zoda un imitējot baltu, apaļu bārdeli. Īsta bārda rotā viņa skatuves partnera seju, kurš pa to laiku “izlīdis” no ledusskapja aizmugures, lai gan viņa kāju no sava malējā skatītāja krēsla manīju jau kādu laiku iepriekš, pazaudējot savu daļu bērnišķīgā pārsteiguma, it kā es būtu netīši uzzinājusi burvju trika praktisko atrisinājumu. Otrais aktieris ar savu kupli rudo sejas un galvas apmatojumu, kā arī relatīvi īso augumu atgādina mīļu mežarūķi.
Tālāk seko vārdos grūti aprakstāma abu mākslinieku ķermeniska, vokāla un emocionāla mijiedarbība. Viss notiek diezgan haotiski, taču vizuāli nenoliedzami interesanti. Aktieri, saglabājot nesatricināmi nopietnas sejas izteiksmes, veic dažādas no malas bezsakarīgas un tādēļ komiskas darbības, tādejādi izsmejot mūsu visu kopīgo dzīves bezjēdzību un vienlaikus katra individuālo svarīguma sajūtu un pārliecību, ka tam, ko darām, ir kaut kāda nozīme. Viņi nesaudzīgi, taču noteikti ne ļauni izsmej dzīves absurdumu, kam vēl dramatiskāku efektu piešķir sakāpinātais klasiskās mūzikas pavadījums. Mākslinieki vismaz minūti pavada muzikāli kliedzot viens otram pretī “jā” un “nē”, balss skaļumam pakāpeniski pieaugot, kas, šķiet, kompakti rezumē jebkuru strīdu, kas jebkuram jebkad par jebko bijis. Šis arī ir vienīgais mirklis, kad pēkšņi atminos par daudzsološo izrādes nosaukumu, taču aina to diezgan precīzi vizualizē.
Zālē smaržo pēc piedegušas tostermaizes, un rudmatim no bārdas kā gaužas asaras tek medus. Ir laiks nobeigumam. Nedaudz žēl, ka jau iepriekš notiekošo nosaucu par haotisku, jo tagad pietrūkst pietiekami efektīva sinonīma noslēdzošās ainas raksturojumam. Visu izrādi pavadošie “Četri gadalaiki” nu ir izskanējuši. Tos nomaina daudz modernākais, taču ne mazāk dramatiskais “We Are The World”. Skatuves gaismas nomaina lāzeri un tiek palaista dūmu mašīna, kas man kļuvusi par negaidītu šī teātra festivāla simbolu, jo tā tika aktīvi izmantota trijās no piecām manis pagaidām apmeklētajām izrādēm. Aktieri uzkāpj uz nu jau apgāztā ledusskapja, attēlo klišejiski plašpazīstamo ainu no filmas “Titāniks”. Tad, ar vieglu žestu mainot dzimumu lomas, it kā norādot uz to patieso nesvarīgumu un aizskarot vēl vienu mūsdienu sabiedrībā aktuālu tēmu, tas, kurš vēl tikko imitēja Di Kaprio lomu, aizbāž aiz krekla apaļu lodveida lampu un ieņem grūtnieces tēlu, otrs sāk viņam tēvišķi paijāt vēderu.
Šāda aktieru simbiotiska saplūšana vienam ar otru un lomu maiņa arī ir izrādi raksturojošākie elementi, kas savā ziņā sasaistās ar cilvēku savstarpējo komunikāciju, tomēr neatspoguļo to tik padziļināti, kā biju sagaidījusi.
Performance aizskar daudzas gan vispārīgi, gan tieši mūsdienās svarīgas tēmas, tās nenovedot līdz galam, taču pilnīgi noteikti dodot vielu pārdomām. Tomēr, ja domāt nesanāk vai negribas, tad ”Mēs nerunājam, lai tiktu saprasti” ir vizuāli un audiāli pietiekami neparasta un baudāma, lai tas nebūtu lieki iztērēts laiks mūsu tik aizņemtajā un svarīgajā ikdienas grafikā.
[1] Burtiski no angļu valodas – klikšķu ēsma: pēc konkrēta modeļa veidots raksta nosaukums, kas interneta lasītāju (reizēm maldinoši) vilina uzspiest peli uz publikācijas saites, lai izlasītu rakstu.
[2] Pēc analoģiska principa raksta autores pašizdomāts termins – “apmeklējumu ēsma”, ko varētu izmantot, runājot par teātri, kino vai citiem pasākumiem, kuru nosaukums izteikti intriģējoši vilina tos apmeklēt.