Egoistu paaudze. Tā mūs sauc bieži – pārāk savtīgi, iedomīgi un bez pietiekamas intereses par apkārtējo pasauli. Žurnālists Džoels Šteins (Joel Stein) savā publikācijā žurnālā “Time” 2013. gada maijā pat izmantojis īpašu terminu – Me me me generation jeb “Es es es paaudze” – vairāk par sevi mums rūp tikai… mēs paši. Režisora Elmāra Seņkova izrāde apspēlē šo vēstures pierādīto patiesību – katra jaunā paaudze vecajiem šķiet samaitāta un bezmērķīga – un atklāj, par ko prāto un uztraucas šie kārtējie egoisti.

Izrādes seši aktieri – parasti vidusskolēni katrs ar savām raizēm un priekiem – ir “ieslēgti” ekrānos un skatītājam parādās ar videoprojekcijas starpniecību. Tiek izmantots komunikācijas veids, kas mūsdienu jaunajai paaudzei ir gandrīz pierastāks par reālu saskarsmi, – ekrānu gaisma apspīd mūsu dzīves gandrīz nepārtraukti, un, tajos ielūkojoties, nereti par mums var uzzināt vairāk nekā savstarpējā sarunā uz ielas. Šī nav pirmā reize, kad Seņkovs aktieru lomām izvēlas parastus jauniešus – Valmieras Drāmas teātra izrādē “Raudupiete” starp profesionāļiem bez problēmām iejutās arī astoņi vidusskolēni, taču šoreiz jaunieši ir gan vienīgie izrādes dalībnieki, gan vieni no tās veidotājiem. Katrs no jaunās paaudzes pārstāvjiem gandrīz desmit minūšu garā nerediģētā video ar sevi un vienlaikus ar skatītāju runā par tēmām, kas viņu satrauc, kaitina vai vienkārši šķiet sarunas vērtas. Attiecības, pieaugšana, individualitātes saglabāšana, pašapziņas celšana – tās ir tēmas, kas, manuprāt, ir nozīmīgas ikvienai personībai, kas atrodas uz “pieaugušo dzīves” sliekšņa.

Vits, Edvards, Inga, Patrīcija un Olivers (katrs skatītājs izrādes laikā “satiek” piecus no sešiem jauniešiem) man par savām dzīves pārdomām stāsta no es – patiesākās un vislabāk saprotamās – perspektīvas, darot to aizrautīgi un patiesi. Režisors ļāvis monologu tēmas jauniešiem izvēlēties pašiem, tādēļ monologi ir gan dziļi emocionāli, gan pārdomas rosinoši, gan vienkārši uzjautrinoši, atspoguļojot arī pašu izrādes dalībnieku dažādās personības. Katrai paaudzei ir savas domāšanas un pasaules uztveres iezīmes, tādēļ nepārsteidz, ka pilnībā spēju saprast gan Vita ironiski skumjo attieksmi pret mūsdienu ziņu bezjēdzību, gan Patrīcijas pasauli satricinošo atziņu, ka par pieaugušo nekļūst vienas nakts laikā, gan arī Olivera centienus nepazaudēt sevi, neskatoties ne uz ko. Šoreiz, lai saprastos, pietiek arī ar vienpusēju sarunu.

Pēc brīža izrādes laikā attopies, ka sestais ekrāns klusē – tajā redzami pusaudži, kas ar intensīvu, kautrīgu vai noraizējušos skatienu vēro… kādu no aktieriem. Šoreiz pavisam īstu un dzīvu, “izkāpušu” no ekrāna, sēdošu uz blakus krēsla. Šis mirklis vairs nav par es un man, tas ir par mums. Jauno paaudzi, kas jau atkal ir citāda, nesaprasta un nopelta. Par paaudzi, kas nav Me me me generation. Tā ir Me me us generation. Divatā ar savu pašapziņu pasauli nav iespējams mainīt. Bet divatā ar blakus sēdošo… varbūt.