Nekad nevar zināt, ko sagaidīt. Jaunā teātra festivāls Homo Novus atzīmē 20. jubileju un pievēršas pieaugšanas tēmai.

Mēs neesam perfekti, mums joprojām ir ļoti daudz jautājumu, mums nekad nepietiek naudas, mēs ticam mākslai un tās spēkam, mēs esam gatavi riskēt un pazaudēt galvu – ar šādiem ievadvārdiem savā 20. jubilejā tiek pieteikts Starptautiskais jaunā teātra festivāls Homo Novus. Tā programma no 4. līdz 10. septembrim skatītājiem piedāvās 21 pašmāju un viesu mākslinieku darbu. Par festivāla centru šogad kļuvusi bijusī skolas ēka Aristida Briāna ielā 13 – tikai dažas mājas tālāk no vietas, kur pirms diviem gadiem notika desmitais Homo Novus. Celtnē atvērts bārs un deju zāle, kurā festivāla apmeklētāji aicināti uzkavēties arī izrāžu starplaikos. Festivāla norise, kā ierasts, izpletusies pa visu pilsētu, izvedot teātra mīļus ārpus “standarta” takām. Scenogrāfijas un teātra telpas programmas norises bez maksas būs skatāmas bijušajā rūpnīcā Boļševička Ganību dambī, festivāla divdesmitgades programma skatītājus aizvedīs līdz pat Zolitūdei.

Festivālu atklās franču režisora Filipa Kena izrāde Pūķu melanholija. Iepriekšējā festivāla Homo Novus noslēgumā tā direktore Gundega Laiviņa uzrunājusi mākslinieku un aicinājusi viņu atjaunot Pūķu melanholiju, kura tolaik vairs nav rādīta. “Viņš atbildēja – jāpadomā. Un pēc kāda laika man rakstīja – brauc, skaties, atjaunojām! Kā viņu var neaicināt?” par zīmīgo 11. jaunā teātra festivāla startu stāsta Gundega Laiviņa. Latviešu māksliniekus festivālā šogad pārstāvēs režisori Elmārs Seņkovs un Mārtiņš Eihe, mākslinieks Voldemārs Johansons, horeogrāfi Kristīne Bīriņa un Krišjānis Sants. Īpaši izcelt kādus konkrētus notikumus festivāla programmā ir grūti, un Gundega Laiviņa norāda: “Mēs mēģinām mazu lekciju likt blakus lielai izrādei ar vairākiem simtiem skatītāju. Dialogs ir daudz svarīgāks par hierarhiju.”

Vai tas ir jaunatklājēju gars, kas spiež ik pa diviem gadiem meklēt aizvien jaunas telpas festivāla norisei?

No vienas puses, spiež nepieciešamība. Ja mēs gribam sešās dienās parādīt vairāk par divdesmit darbiem un ņemam vērā repertuāra teātru zāļu noslogojumu, mums vienkārši jāatrod vietas, kur rādīt festivāla programmu. No otras puses, tā ir vēlme atrast maksimāli piemērotas telpas mūsu izrādēm, jo daudz laikmetīgā teātra mākslinieku apzināti izvairās strādāt klasiskā teātra vidē, kurā saruna ar skatītāju nav tik personiska. Jaunajā teātrī tieši tas daudziem māksliniekiem liekas būtiski. Arī skatītājs telpu piedzīvo pilnīgi citādi, vērojot izrādi, viņš drīkst pārvietoties starp aktieriem vai atrasties neordinārā fiziskā pozīcijā. Tas veido jaunu skatīšanās pieredzi, kas vienmēr ir bijusi viena no Homo Novus vērtībām.

Tas ir arī mūsu raksturs – veidot festivālu tā, lai pilsēta būtu tā scenogrāfija. Ar jaunatklātajām vietām mums vienmēr ir gājis ļoti labi. Liela daļa pēc festivāla ir atdzīvojušās un devušas pilsētai jaunas publiskas teritorijas, jaunu elpu. Īpašniekiem mēs parādām, ka visas mājas nav jāpārvērš standartizētos biroju namos, ka tajās var notikt daudz dažādu lietu, arī teātra izrādes.

Kas vēl īpašs tāda teātra un skatītāja attiecībās, kuras iezīmē neparastā telpas izvēle?

Viens no būtiskiem laikmetīgā teātra principiem – veidot izrādes, kuras ir balstītas mākslinieku personīgajā pieredzē un kuru pamatā ir reāli notikumi, stāsti, pasaules politiskā, sociālā, ekonomiskā tēmai Teksts Elīna Gulbe Foto Kristaps Kalns situācija. Pēc daudzu mākslinieku domām par šīm tēmām iespējama tikai tieša un atklāta saruna, kurā piedalās abas puses, tādēļ skatītājam ir jāpieņem spēles noteikumi, kas neļauj izrādi vērot pasīvi. Tas nenozīmē, ka vienmēr jāiesaistās izrādē vai jāpiedalās sarunā burtiski, bet tas pieprasa daudz aktīvāku skatīšanos gan intelektuālā, gan emocionālā un fiziskā ziņā. Manuprāt, tieši tas ir iemesls, kādēļ ir cilvēki, kas izvairās no šādas teātra pieredzes. Viņi nevēlas ielaist sevī tēmas un stāstus, kas uz viņiem šķietami neattiecas un var padarīt dzīvi mazliet sarežģītāku. Tomēr, manuprāt, kādā brīdī šī pieredze var noderēt, satiekoties ar nezināmo.

Cik viegli vai grūti ir uzrunāt Latvijas skatītāju ar Homo Novus piedāvājumu?

Tas nav viegli, jo festivālā iekļaujam Latvijā nepazīstamus vārdus, kuru darbus programmas pieteikumā mēģinām aprakstīt iespējami godīgi, nelietojot standarta frāzes un reklāmiskus saukļus. Es priecājos, ka ir tik daudz skatītāju, kuri mums uzticas. Mēs nekonkurējam ar Latvijas teātru ikdienas repertuāru, tieši otrādi – mūsu mērķis ir to papildināt ar saturiski un stilistiski citādiem skatuves mākslas darbiem. Tādēļ es ceru, ka festivāla skatītāju vidū ir cilvēki, kuri bieži iet uz teātri.

Es zinu arī, ka mūsu festivālu apmeklē skatītāji, kuri ikdienā uz teātri neiet. Mani iepriecina, ka Homo Novus publikā vienmēr ir daudz jauniešu un cilvēku, kuriem tuva arī mūzika, vizuālā māksla, kino, arhitektūra, jo mūsu programmā žanriskās robežas bieži vien ir izplūdušas. Nemainīgs ir tikai tas, ka tā ir kopīga laika un telpas pieredze, kurā attiecības ar mākslas darbu katrs skatītājs veido individuāli. Kopābūšana, kas ļauj palikt pašam ar sevi, iedziļināties, ieskatīties sevī. Es ceru, ka Homo Novus kaut ko interesantu atradīs ikviens, kuram piemīt zinātkāre, vēlme uzklausīt stāstus no citām pasaules vietām un samērot tos ar savu dzīvi.

Pagājušajā gadā jūs atzīmējāt desmito festivālu, šogad – 20. jubilejas gadu. Šie zīmīgie skaitļi uzliek papildu slodzi festivāla programmai?

Skaitļi neuzliek papildu slodzi, mūsu komandā atbildība par to, ko dari, vienmēr ir diezgan augsta. Katra festivāla programmā ir svarīgi, lai izrādes veidotu savstarpēju dialogu, citādi, manuprāt, tam kā formātam nav jēgas. Ja veidojam kompleksāku struktūru, ir vajadzīgs kāds virziens vai ideja, ap kuru grupēt notikumus. Divdesmitgade ļoti palīdzēja, jo es daudz domāju par to, ko cilvēkam un arī festivālam nozīmē 20 gadu, kas notiek, sarežģītam organismam pieaugot. Man bija jādomā gan par savām attiecībām ar festivālu, jo strādāju Homo Novus jau desmito gadu, gan par to, kā festivāls šajā laikā ir mainījies. Tas ir trausls brīdis, kad zaudē bērnišķību, naivumu, kaut kādā ziņā arī ilūzijas, bet tajā pašā laikā nevēlies būt stabils, paredzams, tāds, kam viss ir skaidrs. Svarīgi saglabāt meklētāja garu, dzīvesprieku, empātijas spēju un ideālismu nepārejošā nestabilitātes situācijā, kas saistīta gan ar pasaules izjūtu, gan kultūras, finanšu politikas prioritātēm un sabiedriskajiem procesiem Latvijā.

Mūsu festivāla centrā šogad ir programma Divdesmit par bērnību, pieaugšanu, sarunas iespējamību un lomu maiņu bērnu, jauniešu un pieaugušo starpā. Programmā ir piecas izrādes, kurās kā līdzautori, izpildītāji vai iedvesmas avots piedalās bērni un jauni cilvēki. Interesanti, ka kaut kādā ziņā šis motīvs parādās arī citās festivāla izrādēs, piemēram, Forced Entertainment darbā Piezīmju grāmata, Filipa Kena Pūķu melanholijā un Kima Noubla Tu neesi viens. Es ceru, ka programmas Divdesmit izrādes apmeklēs jaunieši, kuriem ikdienā, manuprāt, trūkst adekvāta teātra piedāvājuma. Mēs rīkojam rakstīšanas darbnīcu pusaudžiem, kuri nākotnē, iespējams, domā pievērsties profesionālai mākslas kritikai vai teātra zinātnei. Viņu recenzijas publicēsim gan festivāla mājaslapā, gan interneta žurnālā Satori.

Otra tēma, ko festivāls ir pētījis arī iepriekš, ir teātra telpa un scenogrāfija. Programma Kopīgā telpa: mūzika, laiks, politika, cerams, raisīs skatītājos jaunatklāšanas prieku, piedāvājot ne tikai jaunu teātra telpas, bet arī pilsētas pieredzi.

Vēl viena šīgada programmas iezīme – festivālā piedalās daudz neprofesionālu izpildītāju, cilvēku, kuriem nav aktiera profesijas.

Tā ir tendence?

Tā sauktais dokumentālais teātris ir gan mana personīgā interese, gan laikmetīgā teātra tendence. Mani vienmēr ļoti interesējis, kādēļ ir reizes, kad parasti cilvēki ar parastiem stāstiem spēj uzrunāt spēcīgāk nekā tie, kuri ir beiguši aktiermākslas studijas. Runājot par festivālu, šī tendence, protams, ir saistīta ar to, ka lielā daļā izrāžu piedalās jaunieši, kuri vēl mācās skolā. Elmāra Seņkova izrādē Mii Mii paaudze tie ir seši skolnieki, Edītes Kaldoras izrādē Bēdas – trīs apbrīnojami dabiski jaunieši no Nīderlandes, Mārtiņa Eihes projektā Lasītava savu jaunības laika dienasgrāmatu fragmentos gatavi dalīties visdažādākie cilvēki vecumā no 13 līdz 88 gadiem. Tiks lasītas arī mirušu cilvēku dienasgrāmatas, un tā ir sanācis, ka pirmie ieraksti, kas skanēs izrādē, ir veikti 1915. gadā, pēdējie – 2015. gadā. Tāda unikāla iespēja skatīt veselus simts gadus jaunu cilvēku acīm. Arī kanādiešu Mammalian Diving Reflex izrādē Nakts gājiens ar tīņiem spēlē 13 Zolitūdes jauniešu… Patiesībā jau neko nespēlē, viņi vienkārši ir. Atšķirība no amatieru teātra ir tāda, ka aiz šīm izrādēm tomēr stāv profesionāli laikmetīgā teātra mākslinieki ar savu koncepciju, struktūru, metodi.

Pastāsti vairāk par latviešu mākslinieku veidotajiem festivāla darbiem.

Veidojot programmu Divdesmit, es domāju par māksliniekiem, kurus šī tēma varētu interesēt, un nonācu pie četriem režisoriem – Viestura Meikšāna, Valtera Sīļa, Elmāra Seņkova un Mārtiņa Eihes. Viesturs un Valters jau bija aizņemti citos darbos, toties Elmārs un Mārtiņš piekrita veidot ne tikai saturiski, bet arī formas ziņā eksperimentālus darbus. Programmā iekļāvām arī jau gatavu Kristīnes Brīniņas izrādi Noķer mani!, kas aicina pieaugušos iejusties bērna ādā ne tikai pārnestā, bet arī tiešā, fiziskā nozīmē. Šis gan ir izņēmums, jo pēdējos desmit gadus mēs programmā neiekļaujam gatavus vietējo mākslinieku darbus, bet ieguldām resursus jaunos, īpaši festivālam radītos darbos. Reizēm, kā šogad, šis piedāvājums ir saistīts ar konkrētu tēmu, kas šķiet jauna un interesanta vietējā kontekstā, citreiz mēs strādājam ar jaunajiem režisoriem un horeogrāfiem, kuri tikko kā pabeiguši skolu, un aicinām taisīt to, kas, viņuprāt, citur nekad nebūs iespējams. Ir gadījumi, kad latviešu mākslinieku jaundarbi top kā plašāku starptautisku projektu daļa. Šogad tādas ir dejas mākslinieku Kristīnes Brīniņas, Krišjāņa Santa un Ērika Ēriksona izrādes, kuras, cerams, pēc pirmizrādes Rīgā tiks uzaicinātas uz citām valstīm.
Un tad ir nejaušības vai laimīgas sakritības – kā Voldemāra Johansona darbs Slāpes. Viņa ideja, par kuru biju dzirdējusi pirms vairākiem gadiem, man likās tik skaista un spēcīga savā vienkāršībā. Šoziem, kad satiku Voldemāru Vima Vendersa lekcijā Nacionālajā bibliotēkā, viņš man pastāstīja, ka beidzot ir dabūjis finansējumu, lai dotos filmēt okeānu Fēru salās lielo ziemas vētru laikā. Man savukārt uzreiz kļuva skaidrs, ka šis darbs varētu labi iekļauties scenogrāfijas un teātra telpas programmā un veidot interesantu kombināciju ar pārējiem tajā iekļautajiem darbiem. Vienojāmies divu sekunžu laikā, zālē dziestot gaismai un sākoties Vendersa lekcijai.

Alvis Hermanis augustā, piesakot Jaunā Rīgas teātra sezonu, atzīmēja, ka pašlaik visi no teātra gaida tikai veiksmes. Vai Homo Novus ir vieta, kurā režisoriem dota iespēja riskēt?

Tas gan jāprasa viņiem pašiem, taču es ceru, ka jā, jo, manuprāt, tāda veida festivālam kā Homo Novus tas ir vienīgais iemesls iekļaut programmā latviešu mākslinieku darbus. Pasūtīt viņiem kārtējo Blaumaņa vai Raiņa lugas iestudējumu būtu vienkārši nejēdzīgi. Šai ziņā mēs nevaram konkurēt ar repertuāra teātriem ne resursu, ne pieredzes ziņā. Mūsu uzdevums ir ne tikai pieļaut risku un neveiksmi, bet arī būt uz to gataviem un, ja tā notiek, nenovērsties no mākslinieka. Tikai, lūdzu, nepārprotiet, tas nenozīmē, ka mums ir vienalga vai ka mākslinieks šeit var halturēt vai attiekties pret darbu mazāk nopietni. Es zinu, ka vairākumam režisoru, ar kuriem mēs strādājam, ir daudz kolosālu, bet trauslu, negatavu nestandarta ideju, kuras dažādu iemeslu dēļ nav iespējams īstenot repertuāra teātros. Tāpēc esam mēs. Reizēm man, protams, ir žēl, ka Homo Novus jaundarbus nevaram paradīt plašākam skatītāju lokam arī pēc festivāla.

Kas vispār teātra kontekstā ir neveiksme?

Neveiksme ir apzināta haltūra, paviršība un veiksmes, izskaitļotu mehānismu tiražēšana. Tas ir tāds paradokss, jo nereti tieši tās izrādes, kurās viss ir paredzams un zināms jau iepriekš un kuru skatīšanās neparedz pārsteigumus vai grūtības, tiek sauktas par veiksmi, jo zāles ir pilnas un publika ir sajūsmā. Ja mākslinieks ir bijis godīgs gan pret sevi, gan skatītāju un meklējis kaut ko jaunu, man to nosaukt par neveiksmi ir ļoti grūti. Visinteresantāk ir tad, kad neveiksme vai, precīzāk, skatītāja un mākslinieka nesaprašanās pamazām pārvēršas veiksmē un draudzībā. Homo Novus gadījumā spilgtākā šāda veida pieredze ir saistīta ar franču mākslinieka Filipa Kena izrādēm, kurām bija vajadzīgi vairāki gadi, lai nodibinātu attiecības ar mūsu publiku.

Kādi kritēriji ir Homo Novus viesizrāžu atlasē?

Es melotu, ja teiktu, ka mums ir saraksts ar kritērijiem, pēc kuriem atlasām iestudējumus. Veidojot programmu, iznāk noskatīties daudz izrāžu, un paliek dažas, kas tev vairs neliek mieru. Ar dažām ir skaidrs, kāpēc tā notiek, ar citām – ne. Tad jābrauc skatīties vēl un vēlreiz, kamēr saproti, kur ir tā sāls. Tieši tie ir mākslinieki, kuri pievelk visvairāk. Reizēm šo izrāžu vidū ir ļoti labi dramatiski iestudējumi, bet to vietā mēs tomēr izvēlamies vest kaut ko tādu, kas atšķiras no Latvijas teātra prakses. Reizēm ilgāku laiku neuzrunā nekas, un sākas panika, kā salikt kopā veselu festivālu. Tā notika arī šogad.

Ir mākslinieki, kuri tiešām ir spējīgi noteikt sabiedrības pulsu, kuri nebaidās sniegt personisku komentāru par aktuāliem procesiem un spēj to visu transformēt mākslas pieredzē, kurā saslēdzas metafizika un domas skaidrība. Man patīk strādāt ar viņiem, jo tas paredz nepārtrauktu prāta asināšanu un paātrinātu “sirdsdarbību”.

Festivālā šogad atgriežas vairāki ārzemju mākslinieki – Filips Kens, the vacuum cleaner…

Britu mākslinieks un aktīvists the vacuum cleaner atgriežas ar likumsakarīgu turpinājumu izrādei Mental, kurā viņš aktualizēja to cilvēku pozīciju sabiedrībā, kuri sirgst ar kādu garīgu slimību. Šogad mākslinieks vadīs darbnīcu Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centrā, un tas būs stāsts par telpu, scenogrāfiju. Šis ir viens no viņa aktuālajiem projektiem – sakrāt pieredzi un idejas no darbnīcām dažādās valstīs un kopā ar dizaineriem un pacientiem radīt ideālo patvērumu garīgi slimiem cilvēkiem, apgāžot mītu, ka viņi ir bīstami un slimošanu drīkst pārciest tikai slēgta tipa iestādēs. Lielbritānija šajā ziņā mums ir tālu priekšā, taču pārmaiņas jūtamas arī Latvijā – Psihiatrijas centrs ir pretimnākošs. Rīkojot šo darbnīcu, mums ne mirkli nebija sajūtas, ka laužamies aizslēgtās durvīs.

Vai šī atsaucība ir Homo Novus zīmola nopelns?

Es tā nedomāju. Drīzāk viņus ieinteresēja tas, ko mēs piedāvājam. Homo Novus īsti nevar kļūt par zīmolu tādā klasiskā nozīmē, jo tas nepārtraukti mainās un “klients” nekad nevar zināt, ko no tā sagaidīt. Tā ir Homo Novus fundamentālā vērtība, kas ir pretrunā ar izpratni par to, kādam jābūt zīmolam.
Cita festivāla komanda un cita programma, iespējams, varētu kļūt par zīmolu un sasniegt lielāku finansiālo stabilitāti, veiksmīgāk piesaistīt privātos atbalstītājus. Mēs nevaram iet pie sponsoriem, kuru bizness festivāla izrādēs tiek smagi apšaubīts un kritizēts. Tā ir tāda iekšējā līdzsvara un atbildības lieta. Tieši tādēļ es esmu pateicīga tiem atbalstītājiem, kuri ar mums sadarbojas festivāla rakstura dēļ, jo mūsu programmā nav kompromisu.