“Bēgļu ienākšana Ungārijā”, “Bēgļu pabalsts lielāks nekā māmiņu pabalsts”, “Bēgļu laivas manītas atklātos ūdeņos”. Šī gada laikā ziņās, sociālajos medijos un daudz kur citur tiek runāts un diskutēts par bēgļiem. Imigrantu un bēgļu jautājums vienmēr ir raisījis vislielākās domstarpības un nesaskaņas cilvēku starpā. Klausoties vairāku cilvēku nosodošajos un nicinošajos viedokļos, rodas sajūta, ka daudzi nemaz nezina, kas tas tāds “bēglis” vispār ir.

Bēglis: persona, kurai ir pamatotas bailes no vajāšanas tās rases, reliģijas, tautības u.c. iemeslu dēļ, tāpēc bēglis ir spiests pamest savu dzimteni. Ja 20. gs. bēgļi bija lielākoties eiropieši, tad 21. gs. bēgļu īpatsvarā dominē trešās pasaules valstu iedzīvotāji. Režisors Olivjē Kulons-Jablonka izrādē “Viktora Igo avēnija 81” parāda skatītājiem it kā tik labi zināmo situāciju citā gaismā.

Astoņi bēgļi, kuri šobrīd mitinās Parīzē, iegūst valsts pilnvarotu atļauju izbraukt uz Latviju noteiktos datumos, lai varētu piedalīties šajā izrādē. Ikkatram no izrādes dalībniekiem ir savs stāsts par to, kāpēc viņš aizbrauca vai aizbēga no savām mājām un kā viņus visus liktenis saveda kopā vienuviet. Lai gan izrādē nav spilgtu scenogrāfijas, dramaturģijas vai mākslinieciskā noformējuma elementu, tas nebūt nav vajadzīgs, jo uzsvars tiek likts uz pašiem aktieriem, kuri, kā daudzās citās “Homo Novus” šā gada izrādēs, ir neprofesionāli aktieri.

Smeldzoši aprakstīt un izstāstīt otra pārdzīvojumus un nelaimes spēj vai nu tikai profesionāli aktieri, vai arī cilvēks pats – aprakstot savējos. Šajā gadījumā bēgļi savu dzīvesstāstu un šķēršļus, kas tiem bija jāpārvar, aprakstīja un kopīgi vēlreiz izdzīvoja labāk, nekā to spētu profesionāli aktieri. Vīrieši lika paskatīties uz bēgļiem no cita skatpunkta. Iespējams, daudzi neuzzināja neko jaunu par notiekošo situāciju, taču šie ļaudis parādīja, ka ne visi bēgļi un imigranti vēlas nestrādāt un dzīvot no pabalstiem. Viņi vēlas strādāt, pelnīt naudu paši savām rokām; jaunieši, kuriem nācās pamest savu dzimteni, vēlas studēt, viņiem arī ir ģimenes, kuras ir jābaro un jārūpējas par tām, un daudzu valstu, it īpaši Francijas, likumdošana nav izkārtota tā, lai cilvēks varētu iegūt darba vai uzturēšanās atļauju, kamēr nav iegūts otrs dokuments, kur nu vēl abas atļaujas reizē. Ja jau valstis ir ar mieru uzņemt bēgļus un ir tik pretimnākošas, kādēļ tas neatspoguļojas arī reālās dzīves situācijās? Protams, nebūsim naivi, ne visi bēgļi un imigranti steidz uz Eiropu meklēt darbu un par visu visvairāk vēlas adaptēties attiecīgajā sabiedrībā, taču daudzu valstu politika attiecīgi ietekmē iebraucēju darbības. Jā, daudzi no šiem cilvēkiem, kuru kultūra mums ir pilnībā sveša, izturas, kā liecina mediji, nekaunīgi un barbariski, taču ne visi ir bāžami vienā maisā. Kā jau iepriekš minēju, šī tēma vienmēr ir raisījusi un raisīs vislielākās diskusijas un domstarpības cilvēku vidū, tādēļ savu viedokli par šādām tēmām nevajag vienmēr izteikt pilnībā.

Neuzskatu, ka recenzijā par izrādi būtu vajadzīgs atstāstīt visus dzīvesstāstus, jo tas nebūtu nedz korekti no manas puses, nedz vajadzīgs, taču stāsts, ar ko vīrieši iesāka savu izrādi, par sevi joprojām liek manīt. Kāds vīrs nonāca pie robežas, kuru nevarēja šķērsot bez sarga atļaujas. Vīrs vaicāja sargam: “Vai Jūs tiešām nevarat mani palaist?” – “Nē, no sākuma ir jāizstāv rinda un jāiegūst atļauja. Pārējo robežu sargi ir vēl briesmīgāki par mani, es pats uz trešās robežas sargu pat paskatīties nevaru.” Tā gadi gāja, un vīrs sargam uzdeva daudz dažādu jautājumu. Nosirmojis un novecojis, vīrs uzdeva sargam pēdējo jautājumu: “Saki man, kāpēc es esmu vienīgais cilvēks, kurš gaida uz šo robežu?” Uz ko sargs bļaujot, lai vecais vīrs sadzirdētu, atbildēja: “Es šo robežu tagad slēgšu ciet. Tu biji tas, kam šī robeža bija paredzēta, lai tiktu tai garām.”

*Sharing is caring (no angļu valodas) – dalīšanās ir rūpēšanās.