4. septembris

Festivāls sākas ar Filipa Kena (Parīze) izrādi „Pūķu melanholija”. Filips Kens ir viens no „Homo Novus” kuratoru mīluļiem – iepriekš Rīgā bijušas skatāmas arī viņa izrādes „Serža efekts” un „Purva klubs”. Līdzīgi kā iepriekš rādītajās izrādēs, „Pūķu melanholijas” centrā ir brīnuma un prieka radīšana no nekā jeb ikdienas rutīnas pārvēršana īpašos rituālos. Izrādes varoņi ir septiņi garmataini rokeri, mazs suns (bez ironijas – lielisks aktierdarbs; turklāt suns ir pilntiesīgs Kena dibinātās jaunrades laboratorijas „Vivarium Studio” biedrs) un Izabella – sieviete, kuru viņi sastop sniegotā mežā. Atsauce uz Sniegbaltīti un septiņiem rūķīšiem ir nepārprotama.

Vēl pirms darbības sākuma skatuve rada piesātinātu atmosfēru – piesnidzis lauks, kuram apkārt slejas balti koki, laukuma vidū apsnigusi mašīna ar baltu furgonu. Mašīna pilna ar rokeriem. Ne velti Filips Kens ir telpas meistars, kurš pirms savas teātra apvienības radīšanas strādāja tieši kā scenogrāfs. Izrādes gaitā rokeri izrāda Izabellai savu mantību (piemēram, furgonā pakārtas parūkas (laikmetīgās mākslas instalāciju) un dažas grāmatas (bibliotēku)), prasmes (muzicēšanu) un tehnoloģiskās iespējas, kā sniega un burbuļu pūšamo mašīnu vai projektoru. Visas darbības tiek komentētas, neslēpjot brīnumu prozaisko izcelsmi, bet vienlaikus labvēlīgi gurdā intonācijā sajūsminoties par tiem. Izrādes intonācija atgādina daudzos YouTube kanālā ievietotos amatieru video, kuros viņi demonstrē visai pasaulei kādu savu ne īpaši veiklu prasmi vai arī komentējot atsaiņo jauniegādātu gadžetu. Visticamāk, iemesls ir manī pašā, bet izrādē vairāk saskatu ironisko intonāciju, smeldzei, melanholijai vai rotaļīga prieka kanālam īsti nepiekļūstot. Tieši ar prātu varu novērtēt, ka „Pūķu melanholija” ir stāsts arī par teātra dabu – par mākslīgi būvētu brīnumu, kas reizēm var padarīt mūsu „īsto” dzīvi daudz īstāku. Septiņi rokerrūķīši dažādos fontiņos projicētos uzrakstos sola: „Drīz šeit būs atrakciju parks. Drīz šeit būs AC/DC parks. Drīz šeit būs Antonēna Arto parks.”

5. septembris

Iztēlojies, ka esi 6 – 7 gadus vecs. Viss ir daudz lielāks, tu daudz vairāk vērības pievērs detaļām, piemēram, sienas faktūrai. Atceries sajūtas, iesprūstot džemperī vai tad, kad apkakli kož birka… Cik gan mazs, nepieredzējis un neaizsargāts es esmu! Nīderlandes izrāde „Bēdas” trīs patīkamu, inteliģentu un skatuviski ļoti pārliecinošu sešpadsmit un septiņpadsmitgadīgu aktieru vadībā skatītājus aizved līdzi stāstam par kādu bērnu, kurš cieš no vardarbības ģimenē. Vai stāsts ir par kādu no jauniešiem, kas sarunājas ar mums? Vai tas ir par daudziem no mums skatītāju rindās? Režisore Edīte Kaldora, strādājot ar neprofesionāliem un ļoti jauniem aktieriem, radījusi darbu, kas ļoti precīzi satver skatītāja prātu un emocijas, liekot sekot līdzi skarbajam vēstījumam, kurā stāsts par kādu disfunkcionālā ģimenē augošu bērnu savijas ar zinātnisku izklāstu par to, kas notiek smadzenēs un ķermenī vardarbības laikā. Lieliska ir skatuviskā gatavība, kas panākta jaunajos aktieros. Viņus tiešām var uzskatīt par aktieriem, kas meistarīgi strādā ar publiku, nevis par performeriem – neprofesionāļiem, kādi bieži darbojas laikmetīgā teātra izrādēs.

Pēc izrādes pamanu sevī tādu kā vainas sajūtu. Varbūt tās vienkārši ir bēdas par to, ka maziem cilvēkiem jācieš no lieliem cilvēkiem. Tad viņi izaug par lieliem cilvēkiem un dara pāri citiem maziem cilvēkiem vai arī paši sev. Bēdīgs apburtais loks, un izrāde, iespējams, kādam var kalpot par stimulu tā pārraušanai.

Otrs vakara piedzīvojums – flāmu izrāde „Mēs nerunājam, lai tiktu saprasti” – ir īstas skatuviskās dzīres uz Vivaldi „Gadalaiku” plates atskaņojuma fona. Pīters Ampe un Benjamins Verdonks radījuši skarba humora pilnu stāstu par konkurenci, mūsdienu sabiedrības vērtībām un fundamentiem, uz kurām tās stāv – gan zvārojoties, gan apdraudot citu dzīvību. Galvenais abu mākslinieku instruments ir pašu ķermeņi (Ampe mācījies prestižajā laikmetīgās dejas skolā P.A.R.T.S), kuri tiek izmantoti ar neslēptu pašironiju (gan pozas, gan mīmika izsauc skatītāju smieklu šaltis), mūsdienu pasaules modeļa būvniecībā uz skatuves tiek izmantoti tādi sadzīves priekšmeti kā tosteris, ledusskapis, ventilatori. Izrādes finālā, piepulcējoties plastmasas Ziemassvētku eglei un sniega mašīnai un „Gadalaikus” nomainot mazītiņai vinila platei ar popzvaigžņu kopkora izpildīto labdarības dziesmu „We are the World”, dzīres sasniedz apogeju, kurā, pakāpušies uz pasaules fundamenta – tostera balstīta ledusskapja, pie kura piestiprināts Hilarijas Klintones portrets, – abi mākslinieki ieņem pozas, kas atgādina gan Mikelandželo Siksta kapelas griestu centrālo gleznojumu, gan Žeriko „Medūzas plostu”. Krāšņa apokalipse. Sēžu un domāju, ka šādas estētikas teātra man Latvijā gan ļoti pietrūkst.

6. septembris

Zinu, ka citi tos uzskata par garlaicīgiem, bet man ļoti patīk apmeklēt vidusskolas izlaidumus. Tā ir iespēja noskatīties daudzos patiešām jaunos cilvēkos, kādus ikdienā nemaz tik bieži nesatieku. Ikdienā man liekas, ka es pati joprojām esmu pavisam jauna, bet tad es aizeju uz kādu izlaidumu, redzu viņus, tik svešādus un vienlaikus pazīstamus, un saprotu – kāds laiciņš ir pagājis. Un es jūtos vienlaikus laimīga, skumja un atvieglota.

Ar līdzīgām izjūtām svētdien gāju uz divām „Homo Novus” programmas „Divdesmit” izrādēm – Mārtiņa Eihes „Lasītavu” un Elmāra Seņkova „Mii mii paaudzi”. Abas – katra savā veidā – zīmē jauna cilvēka portretu. „Lasītavā” caur dienasgrāmatām to autoru lasījumā varam iepazīt dažādu desmitgažu tīņus (senākie ieraksti, ko dzirdēju, bija no 1943. gada, jaunākie – no 2013.), savukārt „Mii mii paaudzes” varoņi ir šodienas jaunieši, sešpadsmit līdz astoņpadsmit gadus veci.

Abas izrādes būvētas līdzīgā struktūrā – katrs skatītājs virzās pēc individuālas instrukcijas, satiekoties ar izrādes varoņiem viens pret vienu, lai pēc noteikta brīža atkal mainītu sēdvietu un pretimesošo stāstnieku. „Lasītavā” vienlaikus darbojas 26 dienasgrāmatu lasītāji, katrs apmeklētājs izrādes laikā dzird tikai sešus stāstus. „Mii mii paaudzē” seši skatītāji sēžas pretim katrs savam ekrānam, no kura pēc mirkļa sāk runāt kāds no jauniešiem; sekojot norādēm austiņās, izrādes gaitā tiek mainītas sēdvietas un dzirdēti piecu vidusskolēnu stāsti.

Spēcīgākais iespaids no „Lasītavas” ir absolūtā klātbūtnes sajūta. To panāk kontrasts starp, no vienas puses, precīzo laika grafiku, ko organizē skaņas signāli, raitajiem pārskrējieniem no viena lasītāja pie nākamā un, no otras puses, tiešais acu kontakts ar katru, kura priekšā nosēdies, un intimitāte, ko iemieso šīs pirmoreiz publiski atklātās grāmatas lapaspuses. Vismazāko iespaidu man atstāj vissenākās dienasgrāmatas lasījums – saprotama ir izrādes veidotāju vēlme ļaut noklausīties šo lasījumu visiem skatītājiem, līdz ar to šajā epizodē mainot spēles noteikumus un vienlaikus pretī lasītājai apsēdinot piecus skatītājus, taču līdz ar to uz mirkli pārtrūkst vai pavājinās izrādes gaitā spēcīgi augošā sajūta, ka mēs visi esam viens. Katrs ar savu ceļu savā gadu desmitā, tomēr viens.

Toties izrāde „Mii mii paaudze” liek domāt – mēs katrs esam pavisam atšķirīgs. Sākumā tiekam iepazīstināti ar konceptu par „Me Me Me Generation” – „Es” paaudzi ar noteiktu vienojošu īpašību kopumu. Taču pieci jaunieši, kuru uzskatus citus pēc cita dzirdam, ir ļoti atšķirīgi, viņu vēstījums ir pilnīgi dažāds (sākot ar apceri par interneta rakstu stulbumu, beidzot ar stāstu par ģimenes vērtību nozīmi un pārdomām, ko nozīmē būt pieaugušam). Arī „Mii mii paaudze” panāk tiešu saslēgšanās efektu, bet tās iespaids ir mazāk emocionāls, ko nosaka gan atšķirīga medija izmantojums, gan arī stāstījuma saturs. Mēs dzirdam tik daudz, cik viņi paši ir gatavi šobrīd publiski stāstīt (salīdzinoši dienasgrāmatu saturs lielākoties ir tāds, ko rakstīšanas brīdī nevarētu atklāt nevienam), un, šķiet, režisors arī nav centies izraut viņus no brīžiem jūtamās aizsargpozīcijas, slēptākām jūtām ļaujot parādīties tikai tik, cik jaunieši paši vēlas.

Festivāls ir pusē. Smadzenes joprojām pārstrādā gūtos iespaidus, vēl īsti neaptverot, ka tūlīt jau būs jāuzņem nākamā deva. Vienu gan varu pateikt pavisam droši – šī gada „Homo Novus” tēma – „pieaugšana” – izvēlēta ļoti veiksmīgi. Tā ir viena no būtiskākajām tēmām, kas kaut kādā mērā ietekmē dzīves procesu jebkurā vecumā.