Mūsu, tas ir, kritiķu, komandas mērķis bija piedalīties mēģinājumā un tēlot skatītājus. Savukārt “Mammalian Diving Reflex” veidoja savu laikmetīgās mākslas priekšnesumu – “Nakts gājiens ar tīņiem”. Mākslinieku apvienības sastāvā bija četri kanādieši no Toronto un viņu piesaistītie vietējie pusaudži no Zolitūdes. Šī kanādiešu grupa ir veidojusi tādus pašus pasākumus arī daudzās citās valstīs ar konkrēta rajona vietējiem jauniešiem. Šajās nakts pastaigās tīņi ļoti neformālā gaisotnē un ar skatītāju iesaistīšanu parāda publikai sava rajona interesantākās vietas. Viņu uzdevums ir parādīt pieaugušajiem pasauli caur pusaudža acīm.

Grupa sāka kustēties. Pa ceļam runājām un iepazināmies. Man visvairāk prātā palika viens no kanādiešiem – Sandžejs, indietis ar sarkastisku humora izjūtu, kurš pats tikko pabeidzis vidusskolu. Pēc brīža jau bijām nonākuši uz gājēju tilta, kur pēkšņi visi saķērās kongas ķēdītē, un kā milzīgs kāpurs pārsoļojām pāri visam tiltam. Tikmēr mašīnas, kas brauca zem tilta, redzot tādu zosu gājienu, prieka pēc mums uztaurēja. Atpakaļceļā uz tā paša tilta spēlējām limbo.

Pēc kāda laika caur mazdārziņu rajonu bijām aizčāpojuši uz vietējo mežiņu. Meitene vārdā Marija tur visiem izstāstīja rajona spoku stāstu. Mežā pat bija veltīts altāris mazā bērna spokam, tur jau sen stāvēja vairākas lietū izmirkušas mīkstās rotaļlietas. Stāsts bija vairāk skumjš nekā baiss. Ja mūsu pastaiga tiešām būtu notikusi naktī, nevis vakarā, kāds varbūt tiešām būtu redzējis slaveno spoku.

Vakara kulminācija un spilgtākais moments, vismaz manās acīs, bija pamestā skola. Rīgas Valsts tehnikuma Šampētera filiāle ir pamesta tikai desmit gadus, bet drīzāk atgādināja kadru no filmas par zombiju apokalipsi. Varēja dzirdēt, ka tur iekšā bija cilvēki, vairāki. Stāstīja, ka ne tik pārsteidzošā kārtā tur savu brīvo laiku pavada vietējie narkomāni, dzērāji un pat sātanisti, kas savos rituālos tur upurē kaķus. Veselais saprāts neļāva tuvoties mājai ar tik “draudzīgiem” iemītniekiem.

Bija jautri, es izbaudīju ekskursiju. Trīs stundu pastaiga bija galā, un gājām pārrunāt pieredzi uz Ziemeļvalstu ģimnāziju, kas, par laimi, nav pamesta. Tur nedaudz parunājām un izklīdām. Kopumā viss piedzīvotais deva sajūtu, ka esmu atgriezusies bērnībā, aptuveni sākumskolas vecumā. Par garlaicību nevarēju sūdzēties, tomēr varēja just, ka viss nemaz nav tik labi izplānots tīri organizatoriski. Pa ceļam jau runāju ar kanādieti vārdā Eimija, par to, ka “Mammalian Diving Reflex” gandrīz vai ir profesionāli cilvēku iepriecinātāji.