Franču režisora Olivjē Kulona Jablonkas izrāde Viktora Igo avēnija 81 kaut kādā ziņā sasaucas ar Elmāra Seņkova un jo īpaši Mārtiņa Eihes darbiem. Tas ir astoņu nelegālo imigrantu kolektīva dokumentāls stāsts par nokļūšanu Francijā un dzīvi Parīzē, kopā ar citiem sev līdzīgajiem patvaļīgi ieņemot namu uzveduma nosaukumā minētajā adresē. Izrādē piedalās septiņi izceļotāji no Āfrikas, viens – šķiet, no Tuvajiem Austrumiem. Kur nu vēl aktuālāks teātra darbs situācijā, kad katru dienu pienāk satraucošas ziņas par jaunām bēgļu straumēm, kas līdzīgi devītajam vilnim gāžas pār Eiropu. Kad Latvijas sabiedrību šķeļ nevienprātība jautājumā par bēgļu uzņemšanu. Iespaids, ko guvu izrādē, visprecīzāk raksturojams ar vārdu neviennozīmīgs.

Izrādes dalībnieki neslēpj, ka bēg nevis no kara šausmām, kas apdraud viņu dzīvības, bet ir ekonomiskie bēgļi. Fakts, ka šie cilvēki atrodas rokas stiepiena attālumā, skatās tev acīs un stāsta par savu grūto ceļu uz mūsu kontinentu un milzīgo vilšanos, nonākot tajā, konkretizē abstrakto jēdzienu bēglis, neļaujot palikt vienaldzīgam. Ja neesi necilvēks, jūti līdzi, žēlo nelaimīgus, situācijas pazemotus, beztiesiskus ļaudis, kaut arī iepriekš būtu bijis noraidošs pret tiem, kas atstājuši savu dzimteni labākas dzīves meklējumos. Viņi ir simpātiski, tādi paši kā mēs. Var piekrist viņu apsūdzībām, kas vērstas pret Rietumu valstu vainu Āfrikas un Tuvo Austrumu militārajos konfliktos un eskalējošā nabadzībā. Un – kāpēc lai cilvēks negribētu dzīvot labāk? Arī es taču gribu…

Jaunums, ko ieraudzīju šai izrādē, bija imigrantu satriecošais infantilisms, kurā viņi godīgi atzīstas, reālu priekšstatu trūkums par dzīvi Eiropā un savām izredzēm te. Rodas iespaids par viņiem kā lieliem, bezpalīdzīgiem bērniem, kas paradoēksālā kārtā, un droši vien pilnīgi pretēji uzveduma veidotāju un dalībnieku iecerei, pamazām izaudzē totālu bezcerību par saprašanās un sadarbības iespējām uz līdztiesīgiem pamatiem. Tik milzīga ir plaisa starp viņu un mūsu pasaules izpratni, dzīves kārtību, ieradumiem un pieradumiem, attiecībām starp cilvēku un likumu, veidiem, kā iegūstami iztikas līdzekļi. Tas, ko viņi faktiski gaida no Eiropas, ir – lai viņus adoptētu. Vai Eiropa var adoptēt Āfriku un labu daļu no Tuvajiem Austrumiem, pati neaizejot bojā? Tai pašā laikā, ja neesam liekuļi, atceramies, ka līdzīgi uz austrumeiropiešiem 90. gadu sākumā droši vien lūkojās vecā Eiropa…

Līdz pēdējai ainai ar aizrautību sekoju līdzi nepazīstamās bēgļu pasaules pārstāvju dokumentālajiem stāstiem, kas manā apziņā izraisīja īstu karadarbību starp iepriekšpieņemtiem racionāliem apsvērumiem un tikko gūtiem emocionāliem impulsiem, pamazām nosveroties par labu pēdējiem. Taču tad nāca fināls, kas lika atskurbt: izrādes dalībnieki sāka dziesmu, sitot plaukstas un ritmā skandējot: «Atveriet robežas! Atveriet robežas!» Tas izskanēja nevis kā lūgums vai rosinājums. Drīzāk – kā pavēle, lai arī maiga, jo – «mums pienākas». Tam nevaru piekrist.

Sapratu, ka mūs gaida tik kardinālas pārmaiņas, kuras nespējam pat iedomāties. Un – kurām nespējam pretoties. Jo tas, kas notiek, ir ārpus mūsu gribas un iespējām. Savdabīgā veidā ar franču izrādi par bēgļiem manā uztverē sasaucās holandiešu scenogrāfa un režisora Drīsa Verhofena pilsētvides instalācija Ardievu!, kas tika demonstrēta bijušās tekstilfabrikas Boļševička telpās un kas uz mani atstāja visdziļāko emocionālo iespaidu, ja salīdzina ar visām citām redzētajām festivāla izrādēm vai instalācijām. Tas tik tiešām ir vizuāls rekviēms mūsu laikam, kā rakstīts festivāla katalogā.

Instalāciju reizē var noskatīties četri cilvēki: katram jāapsēžas uz sava krēsla, jāuzliek austiņas, ar kurām var dzirdēt maigu klusinātu mūziku, jāskatās teleskopā, kur redzama reāla iela aiz loga ar tramvaju, automašīnām un gājējiem, tikai tā ir – otrādi apgāzta. Kustīgajam ielas skatam pāri slīd balta lente ar melniem burtiem uzrakstītu tekstu latviešu un angļu valodā, kas nosauc reālijas – gan garīgas, gan materiālas dabas, gan tādas, kas attiecas uz Eiropu, gan tādas, kas aktuālas tikai Latvijai. (Mākslinieku par Latvijas aktualitātēm informējusi Gundega Laiviņa.) Katrai reālijai pievienota vai nu atvadīšanās (ardievu), vai sagaidīšanas (esi sveicināts) frāze. Ardievu, Latvijas Pirmā Atmoda, Otrā atmoda, Trešā atmoda, ardievu, latviešu valoda, ardievu, Liepājas metalurg, ardievu saldējum Pols, esi sveicināta, mošeja Rīgā, esi sveicināta, hadžiba… Instalācijas seanss ilgst 20 minūtes. Tās laikā mani pārņēma drebuļi, pēc tam labu laiku nevienu negribējās redzēt un dzirdēt, lai varētu savaldīties.

Par manu pašu spēcīgāko iespaidu kļuva britu grupas Forced Entertainment izrāde Piezīmju grāmata, ko iestudējis Tims Etčels un izpilda divi aktieri – Ričards Laudons un Robins Arturs. Tiešām – izrādē teatrālisms ir reducēts līdz minimumam. Spēles laukumā atradās tikai divi krēsli, pie katra pa ūdens pudelei. Izpildītāji sēdēja, stāvēja, retumis – apmeta kādu loku. Abi vienādā auguma aktieri ar brillēm arī ģērbušies vienādi – sarkanbrūnos džemperos un tumšbrūnos uzvalkos. Viņi vēsta par dvīņu puikām, kas Otrā pasaules kara laikā nonāk dziļos Ungārijas laukos. Aktieri, turot rokā biezas piezīmju klades, divas stundas lasīja ungāru rakstnieces Agotas Kristofas prozas grāmatas Lielā burtnīca tekstus, gan vērdamies tieši publikā, gan iemetot acis kladēs. Mākslinieki tekstus vēstīja pa kārtai viens pēc otra, gan skandēja kopā vienā balsī. Teksts tika strukturēts kā atsevišķu stāstu virkne, kuru centrā kāds būtisks notikums, kas atspoguļots virsrakstos. Aktieri runāja bez jebkādas personiskas izteiksmes, ar uzsvērtu neieinteresētību, runas ritms bija straujš un enerģisks, dažkārt savdabīgi ritmisks, dueti it kā pasvītroja stāstu neapšaubāmo patiesīgumu. Taču izpildījuma atsvešinājums nevis distancējas, bet kalpoja kā piesaistīšanas, iekšā ievilkšanas līdzeklis. Tik spēcīgā teātra varā, kas tevi burtiski nohipnotizē, nākas nokļūt reti. Hipnotisko iespaidu radīja ne tikai izrādes forma, bet arī pats teksts, turklāt gan satura, gan stila aspektā.

Kaut kādā mērā Lielo burtnīcu (ko šosezon Dailes teātrī iestudēs Pēteris Krilovs) var uzlūkot par t.s. audzināšanas romānu, kas veltīts bērna vai jaunieša (šai gadījumā – astoņus vai deviņus gadus vecu puiku) personības attīstības procesam. Ar to atšķirību, ka šajā gadījumā viņi audzina sevi paši ekstremāli naidīgos – kara – apstākļos. Nolēmuši mācīties, nopērk burtnīcas un raksta sacerējumus, vienojušies, ka rakstīs tikai par konkrētām lietām un notikumiem, bez jebkādiem savu jūtu vai pārdomu iestarpinājumiem, jo vispārīgos vārdus, piemēram, mīlestība, var saprast tik dažādi… Tieši tādiem pašiem noteikumiem sekojusi arī autore, panākot neticami spēcīgu iespaidu. Viņa raksta, ņemot vērā bērnu pasaules uztveres vienkāršību, to, ka viņi sākotnēji pat nesaprot vairākus notikumus, ko tiem nākas piedzīvot un ko tie apraksta. Stils ir ekstrēms – naturālistisks, pat fizioloģisks. Zēnu apziņa gan nobriest ļoti strauji, bet viņi turpina izturēties bērnišķīgi, slēpt savas patiesās domas un jūtas. Veidojas kontrasts starp to, kā viņi izturas, saskaroties ar citiem, un to, cik skaidri un būtiski uztver notiekošo, tādējādi raisot asociācijas ar Gintera Grasa romāna Skārda bungas galveno varoni Oskaru – piecgadīgu zēnu, kurš iekrīt pagrabā un pārstāj augt, citu acīs uz mūžu palikdams par bērnu. Kaut arī viņa apziņa pieaug, iemantodama ciniski analītisku dimensiju. Kontrasts starp dvīņu ārējo un iekšējo dzīvi veido gluži vai aizraujošu detektīvintrigu.

Šaubos, vai latviešu literatūrā jelkad varētu tapt šāds literārs darbs, tik daudz tajā ir nežēlības – sāpju, bada, spīdzināšanas, sakropļošanas un varmācīgas nāves aprakstos, kā arī seksualitātes perverso aspektu atklāsmē. Turklāt izrādes varoņi nav nekādi jēriņi – izgājuši cauri īstai ellei, viņi, lai saglabātos, ir apguvuši izdzīvošanas pamatus, kas šai situācijā nozīmē viltu, iebaidīšanu, melus, izspiegošanu, zagšanu. Aizkustinošs ir viņu un vecmāmiņas, skarbas, par raganu sauktas vecenes, pakāpeniskā tuvināšanās, apliecinot asinsradniecību. Jo kādā mērā viņi visi trīs ir kļuvuši līdzīgi. Un tajā pašā laikā dvīņi paliek, vismaz manā uztverē, ļoti pievilcīgi, jo savā piezīmju burtnīcā, tas ir, attieksmē pret mani kā skatītāju, ir galēji patiesi. Un autore pret viņiem izturas bez jelkādas moralizēšanas vai infantilas žēlošanas. Vairākas šķietami reālistiskas norises iemanto arī simbolisku nozīmi, piemēram, kad viens no viņiem pēc kara pāriet robežu uz Rietumiem, atsperoties uz tēva līķa, kurš uzskrējis granātai, sekojot dēlu rekomendācijām, bet otrs paliek sovjetiskajā Ungārijā. Pēckara miers izdara to, ko nespēja karš – uz mūžīgiem laikiem sadala dvīņus – vienu tautu.

Festivāla Homo Novus piedāvātā programma, manuprāt, ir kā lakmusa papīrs, kas pārbauda, vai un kādā mērā tevi interesē nepierastas, nerutinētas lietas. Mani – interesē. Pat ja ne visu saprotu vai ja ne viss man patīk. Bet šoreiz – neapšaubāmi vairāk bija ierosinošā.