“Piezīmju grāmata” bija viena no izrādēm, ko gribēju redzēt jau no paša sākuma, tikko biju izpētījusi laikmetīgā teātra festivāla “Homo Novus” programmu. Tā bija viena no iespaidīgākajām teātra izrādēm, ko jebkad esmu redzējusi. Šīs izrādes autori ir mākslinieku grupa “Forced Entertainment” no Šefīldas, Anglijas, un ar šo izrādi viņi ir uzstājušies arī citās valstīs. Izrādes pamatā ir Agotas Kristofas romāns “Lielā burtnīca”.

Dramatizējot romānu, tas pārveidots monologā, dažkārt dialogā, kuru divi aktieri, Ričards Laudons un Robins Arturs, lasa no piezīmju grāmatām. Viņi lasa tekstu angļu valodā divas stundas un desmit minūtes bez pārtraukuma vai jūtama noguruma. Dažviet, runājot vienu un to pašu tekstu vienlaicīgi, viņi rada iespaidu, ka paši ir stāsta galvenie varoņi – dvīņi. Piezīmju grāmatas valoda ir ļoti tieša un skarba – nekā uzskaistināta, nekā dzejiska. Īsie un lakoniskie teikumi un aktieru tiešais, neemocionālais runas veids rada robotisku iespaidu un visu uzmanību pievērš stāstam. Scenogrāfija ir absolūti minimāla: izgaismota skatuve, uz kuras ir tikai divi vienādi krēsli, blakus katram maza ūdens pudele, lai nabaga aktieri seansa laikā nezaudētu balsi. Īstā scenogrāfija ir katra skatītāja fantāzijā, tajā, kā cilvēks izvēlas stāstu iztēloties vai neiztēloties. Abiem vīriešiem ir identiskas drēbes, viņi padarīti pēc iespējas līdzīgāki, abi pat pārvietojas telpā vienlaicīgi un simetriski, it kā skatuvi sadalītu milzīgs spogulis un katrs aktieris būtu otra spoguļattēls. Izrādes autori ir centušies panākt ilūziju, ka abi aktieri saplūst vienā stāstīšanas mašīnā. Ik pa laikam viņi apsēžas savā krēslā vai pieceļas no tā, tas ir viss, ko viņi dara, izņemot stāstīšanu.

Stāsta notikumu centrā ir dvīņi, mazi zēni, kuri pārceļas uz dzīvi dziļos Ungārijas laukos pie Vācijas robežas. Ir Otrais pasaules karš, un pilsētu, kurā viņi līdz šim dzīvoja, nepārtraukti bombardē. Māte atstāj dvīņus pie vecmammas, kuru ciemā jau iesaukuši par raganu – un ne bez iemesla. Vecmamma ir skarba un stingra sieviete, bet dvīņi nemaz nav vāji raksturā. Abi zēni ir ļoti gudri, mācās ātri, un paši spēj tikt galā ar visām problēmām un pat palīdz vecmammai un daudziem citiem. Puikas ir ļoti praktiski, racionāli un stingri pret sevi, viņi nemaz nav parasti bērni. Redzot visas kara zvērības un augot bez mātes gādības un mīlestības, pāragri beidzas viņu bērnība. Šķiet, ka viņi ir spējīgi pārvarēt visas grūtības, tikai šķiršanos ne. Bija aprakstīts brīdis, kad zēnus ielika katru savā klasē. Kaut arī puikas atradās vienā ēkā, viņi to nevarēja izturēt, abi noģība un pamodās ātrās palīdzības mašīnā. Stāsta laikā vairākkārt dvīņiem tiek piedēvēta slepkavnieciska daba, taču zēniem ir sava morāle, viņi palīdz cilvēkiem, ja tie, viņuprāt, ir pelnījuši palīdzību. Citiem stāsta personāžiem šie zēni šķiet baisi, jo tie ir daudz gudrāki par citiem sava vecuma bērniem un nav īpaši emocionāli. Puikas visu dara kopā. Lai arī cik racionāla un morāla būtu viņu domāšana, dažbrīd ir grūti saprast viņu motīvus, it īpaši stāsta beigās. Pēdējā epizode rada šaubas, vai viņi ir labi vai slikti vai arī vienkārši pārāk racionāli spriež par morāliem jautājumiem.

Stāstā diezgan detalizēti aprakstīti dvīņu piedzīvojumi, taču nekur nav minēts neviens cilvēka vārds, visi tēli ir nosaukti pēc tā, kādu lomu viņi spēlē dvīņu dzīvēs, piemēram, kurpnieks, ārzemju virsnieks, vecmamma un māte. Šiem cilvēkiem it kā nav seju, tās jāiztēlojas pašam skatītājam. Nevienā vietā neparādās neviens konkrēts vietas nosaukums, nav arī tieši pateikts, kura armija ir vācu, kura krievu, to var saprast kontekstā. Lai gan stāsts ir rakstīts pirmajā personā un visi notikumi ir smalki aprakstīti, tam trūkst konkrētības, kas arī rada noslēpumainību. Nevienā brīdī nav arī parādīts, ka dvīņi sarunātos savā starpā, viņi domā kā viena prāta divas puslodes. Visu varētu uztvert arī kā viena cilvēka dzīvi, bet tam traucē minētā epizode, kur zēnus nošķir, un arī stāsta beigas, kur dvīņi šķiras šķietami uz mūžu.

Viss šajā izrādē ideāli saderēja, sākot no aktieru dikcijas līdz scenogrāfijai. Protams, šis nebūt nav teātris tā tradicionālajā izpratnē, bet tas ir kas labāks. Izrāde nebija arī nekāda bēdu ieleja, tai piemita savs britu humors, kas bieži radās no dvīņu pārāk racionālās dzīves uztveres un vecmammas skarbā tiešuma. Es visiem ieteiktu to noskatīties, jo šī ir viena no tām izrādēm, kas ir tik iespaidīga, ka cilvēku atstāj mēmu no apbrīnas.