Šogad starptautiskais jaunā teātra festivāls “Homo Novus” atzīmēja 20 gadu jubileju, un festivāla īpašās jubilejas programmā “Divdesmit” pirmizrādi piedzīvoja arī divu latviešu režisoru darbi – Elmāra Seņkova “Mii mii paaudze” un Mārtiņa Eihes “Lasītava”.

Abi režisori (apzināti vai neapzināti?) izvēlējušies iet pretējus ceļus, risinot vienu un to pašu tēmu, ko iespējams formulēt kā – vai viegli būt jaunam? Kaut arī abas izrādes struktūras ziņā veidotas vienādi – liekot skatītājiem pārvietoties telpā un noklausīties konkrētu jauniešu dzīvesstāstus –, tās vienlaikus iezīmē divas dažādas stāstu stāstīšanas formas.

Elmārs Seņkovs savu vēstījumu par mūsdienu jauniešiem jeb tā saukto Me Me Me paaudzi risina absolūti atsvešinātā formā – ar moderno tehnoloģiju starpniecību, kas, no vienas puses, uztverams kā precīzs mūsdienu virtuālās saziņas simbols, bet, no otras puses, padara izrādi statisku, nedzīvu.

Mārtiņa Eihes veidotā performance piedāvā ienirt nezināmajā. “Lasītava” organizēta kā interaktīvs ceļojums telpā un laikā, kad skatītāji viens pret vienu tiekas ar sešiem pavisam īstiem cilvēkiem un stāstiem, kas slēpjas viņu jaunības laikā rakstītajās dienasgrāmatās. Pirms izrādes skatītāji tiek sadalīti mazākās grupās un pēc stingri noteiktas shēmas ceļo cauri sešām dažādām telpām, kurās izvietoti mazi galdiņi. Divas minūtes, lai, vadoties pēc instrukcijas, atrastu konkrēto telpu un tajā esošo galdiņu, pie kura jāapsēžas; divas minūtes acu kontakta, sēžot aci pret aci ar dienasgrāmatas lasītāju; desmit minūšu garš lasījums; trīs minūšu saruna. Šī stingri noteiktā struktūra nepieļauj atkāpes – gan lasītāji, gan skatītāji nedrīkst izkrist no lomas, kaut arī jau tūdaļ kļūst skaidrs, ka izturēt divu minūšu acu kontaktu ar nepazīstamu cilvēku ir daudz grūtāk nekā uzturēt trīs minūšu garu sarunu.

Izrādes pamatā ir kontrasts starp dienasgrāmatu lasījumiem kā personisku, pat intīmu norisi un neizbēgamo distanci, kas rodas, aci pret aci satiekoties diviem svešiem cilvēkiem. Un šis kontrasts iedarbojas neticami spēcīgi un precīzi – no vienas puses, it kā cīnoties ar sevī ekstistējošiem aizspriedumiem, bet, no otras puses, ļaujot sev empātiski just līdzi svešu cilvēku dzīvesstāstiem.

Kaut arī atšķiras dienasgrāmatu formāts un intonācija, tās būtībā vēsta vienu un to pašu. Tie ir patiesi, dzīvi stāsti par jaunībā aktuālām tēmām – skolu, mīlestību, attiecībām ar vecākiem, draugiem, skolotājiem –, un šo stāstu pamatā ir absolūts tiešums un atklātība, neizskaistinot un literāri nepielabojot dienasgrāmatu tekstu. Pretenzija uz autentiskumu skatītājā var radīt tikpat neizskaistinātas emocijas – vienaldzību, smieklus, asaras, dusmas u. tml.

Mēģinu uzzināt no izrādes dalībniekiem, cik grūti vai viegli ir lasīt savu privāto dienasgrāmatu svešiniekiem. Taču tad saprotu, ka šī performance apzināti veidota tā, lai nojauktu barjeras – gan dienasgrāmatas lasītājā, liekot savu individuālo stāstījumu uztvert kā lielāka stāsta daļu, gan skatītājos, kuriem tāpat jāpārvar neērtība, it kā ielaužoties sveša cilvēka privātajā telpā. Šo sajūtu papildina arī izrādes scenogrāfija – katrs izrādes dalībnieks savu darbavietu jeb mazo galdiņu iekārtojis ar sev būtiskiem priekšmetiem, kuri līdzās dienasgrāmatas vēstījumam atklāj kaut ko būtisku par tās autoru. Taisnības labad gan jāpiebilst – “Lasītavas” apmeklējumā secinu, ka nav padomāts par proporcionālu dzimuma un vecuma dažādību, jo izrādes “aktieransambli” galvenokārt veido divdesmit līdz trīsdesmit gadus vecas sievietes.

“Lasītavas” galvenais objekts ir cilvēki un to savstarpējā saskarsme – skatītāji apzināti vai neapzināti kļūst par vienlīdz būtiskiem izrādes dalībniekiem. Tomēr tikpat būtisks objekts šķiet arī pašas dienasgrāmatas, kurām izrādes kontekstā ir gan reāla jeb sadzīviska, gan simboliska nozīme. Tās apzināti vai neapzināti daudz ko pastāsta par konkrēto cilvēku. Taču, no otras puses, dienasgrāmatas izrādes kontekstā kļūst par kaut ko vairāk – par priekšmetiem ar teju mītiski rituālu nozīmi, par individuālu atmiņu glabātavu, kas, nolasītas priekšā, kļūst par kolektīvu emocionālu pieredzi. Šī sajūta, sēžot telpā aci pret aci ar svešu cilvēku, bet vienlaikus esot arī daudz plašāka kolektīva procesa dalībniekam, ir neaizmirstama pieredze. Ne tikai teātra, bet arī dzīves.