8. septembris

Pēc vienas dienas atelpas (“Homo Novus” arī šogad atkārto pirms diviem gadiem aizsākto praksi festivālu dalīt divās daļās ar vienu brīvdienu pa vidu) izrāžu maratons atsākas. Joprojām dzīvoju festivāla pirmās puses izrāžu – īpaši Mārtiņa Eihes “Lasītavas” – iespaidā un gribu uzmeklēt un palasīt savu pusaugu gadu dienasgrāmatu.

Izrāde “Tālās balsis” ir pavisam atšķirīgs teātris – abstrakts, telpisks, atmosfērisks un rotaļīgs vienlaikus. Norvēģa Heines Avdala un japānietes Jukiko Šinozaki veidoto darbu var iedalīt trīs posmos: sākotnēji tā ir skatītāja brīvam asociāciju plūdumam atvērta izrāde-instalācija, turpinājumā mākslinieku grupa (seši aktieri, ieskaitot abus izrādes autorus) skatītāju acu priekšā no atsevišķiem burtiem telpā liek un pārveido dažādus verbālus vēstījumus, savukārt noslēdzas izrāde kā rauts, kurā visi skatītāji tiek cienāti ar dzirkstošo vīnu. Arī skatītājs šajā izrādē piedzīvo visnotaļ pretējus stāvokļus – no diskomforta un bažām līdz ziņkārībai un apmierinājumam.

Jau ieejot Ģertrūdes ielas teātra zālē, apstākļi ir neierasti – telpā valda gandrīz absolūta tumsa, nelielai gaismai izplatoties vienīgi no blāvas, teju izdzisušas spuldzes vienā telpas stūrī, kā arī pavērtajām durvīm. Pie tumsas nepieradušās acis tomēr saprot, ka telpā nekādu skatītāju sēdvietu nav, un mana, ka citi sastājušies vai sasēdušies uz grīdas pa tukšās telpas perimetru. Izrādes aktīvie objekti ir aptuveni piecdesmit balti kubi, kurus telpā negaidīti iestumj un darbina izrādes mākslinieki. No kubiem tiek veidotas dažādas figūras un krāvumi, ar tiem saspēlējas aktieru ķermeņi, ar kubu palīdzību tiek dibināts fizisks kontakts arī ar atsevišķiem publikas locekļiem. Jau vizuālā līmenī kubu dejas ir gana sarežģītas un saistošas, taču, iespējams, pat būtiskāks šīs izrādes daļas līmenis ir audiālais – kubi vienlaikus ir arī skaņas instalācija. Tajos ieslēpti skaņas mikrofoni, līdz ar to objekti saskanas savā starpā, kamēr pāraug kopējā skaņas lavīnā. Izrādes pirmajā daļā, neērtā pozā sēžot uz kailas grīdas, brīžiem gandrīz pilnīgā tumsā un kādā brīdī arī apdullinošā skaļumā, varēja izjust pat bailes. Lielo kubu transformācijām sekoja trīsdimensionālu objektu formā veidotu burtu spēle, kas vēstījumu redzēt alkstošos skatītājus izklīdināja no spēles telpas malām pa visu telpu. Tumsas un vientulīgu asociāciju vietā stājās gaisma un kopīgi smiekli, lasot dažādos vēstījumus. Vai izrādes finālā iederas milzīgs ledusskapis, pilns ar dzirkstošā vīna pudelēm? Manuprāt, diezgan neobligāti, taču princips “burkānu skatītājam” strādā.

Franču režisora Olivjē Kulona Jablonka izrāde “Viktora Igo avēnija 81” aicina uz satikšanos ar astoņiem nelegālajiem imigrantiem. Pretstatā visām pārējām manis līdz šim apmeklētajām “Homo Novus” izrādēm šī nebūt nav pārpildīta (jāatzīst gan, ka “Energoremontā” izveidotā skatītāju zāle ir diezgan ietilpīga, festivāla atklāšanas izrādē “Pūķa melanholija” tā uzņēma, šķiet, ap četrsimt skatītāju, šoreiz varētu būt apmēram uz pusi mazāk) par spīti tēmas aktualitātei bēgļu jautājuma kontekstā. Uzreiz gan jāpiebilst, ka izrādes varoņi ir nelegālie imigranti (viņu ierašanos Eiropā motivējuši ekonomiski apsvērumi), nevis bēgļi, kuri bēg no vajāšanas un dzīvības draudiem un kuru uzņemšana Latvijā izraisījusi tik lielu sabiedrības viļņošanos.

Formas ziņā izrāde nav pārmēru interesanta, taču tā, protams, spēcīgi trāpa aktualitātē, turklāt liek domāt par teātra (mākslas vispār) varu un iespējām. Iestudējums veidots kā varoņu stāstījumi par ceļojumu no Āfrikas uz Eiropu, par dzīvības apdraudējumu ceļa laikā un slapstīšanos, jau sasniedzot galamērķi. Stāstnieki vēsta par Eiropas (konkrēti – Francijas) birokrātijas mašinēriju, kurā nelegālie imigranti nevar legalizēties, bet vienlaikus reizēm nelegāli strādā pat dažādās valsts institūcijās, par apburto apli, kurā šie cilvēki ir nokļuvuši, joprojām cerot uz tiesībām, darbu un īstām mājām. Stāsti ir līdzjūtību raisoši, taču izrādes finālā dziedātā dziesmiņa ar vienkāršo vēstījumu “atveriet robežas” liek domāt, ka tas viss tomēr ir ļoti, ļoti sarežģīti. Sarežģītāk. Un, ja man ir pilnīgi noteikta pārliecība bēgļu jautājumā, tad man nav ne jausmas, kā Eiropai atrisināt nelegālo imigrantu jautājumu. Astoņi izrādes dalībnieki, pateicoties tam, ka režisors izveidoja šo projektu, tika legalizēti. Uz vispārējā fona tas ir ļoti neliels skaits. “Viktora Igo avēnija 81” ir politiska izrāde, kas pauž ļoti konkrētu viedokli, kuram var piekrist vai nepiekrist. Bet man jādomā, cik liela ietekme uz sabiedrību var būt šādam – mākslā paustam – viedoklim?

9. septembris

Šo dienu ļoti gaidīju. Satikšanās ar britu apvienību “Forced Entertainment” vienmēr ir bauda, un priecājos, ka viņi ir regulāri “Homo Novus” viesi. Šoreiz Rīgā skatāma izrāde “Piezīmju grāmata” – ungāru rakstnieces Agotas Kristofas grāmatas “Lielā burtnīca” lasījums. Izrāde ir lakoniska – tukša telpa ar diviem krēsliem un divām ūdens pudelēm, aktieri Robins Arturs un Ričards Laudons tērpti vienādos pelēkos uzvalkos ar vienādām brillēm uz deguna un vienādām kladēm rokās. Lakonisks ir arī aktieru spēles veids, darbība aprobežojas ar lasīšanu (brīžiem vienam pēc otra, brīžiem vienā balsī) un atrašanās vietas maiņu pēc izlasītas nodaļas beigām. Lasot viņi vai nu sēž, vai stāv. Skatuves priekšējā vai tālākā plānā, cieši līdzās vai mazliet atstatus. Viss. Bet tik iedarbīgi!

Kristofas vēstījums ir par dvīņu zēniem, kas Otrā pasaules kara laikā apmetas pie vecāsmātes – ciema raganas, dzīvo skarbos apstākļos un audzina paši sevi visnotaļ spartiskā garā. Darbā nezūdošs humors savijas ar izkāpināti atbaidošu cilvēka dabas tēlojumu. Aktieri bez nekādiem specefektiem un jūtināšanās panāk pilnīgu sekošanu viņu stāstam. Izrādes efekts vairāk pat atgādina koncentrētu grāmatas lasīšanu, nevis izrādes skatīšanos. Estētika ir pavisam atšķirīga, bet stāstījuma tēma, izrādes norises vieta Talsu ielas zālē, kā arī fokusēšanās uz lasīšanas aktu ļauj atcerēties Alvja Hermaņa izrādi “Ledus. Kolektīva grāmatas lasīšana ar iztēles palīdzību Rīgā”. Pēc “Piezīmju grāmatas” noskatīšanās sajūta ir tik intensīva un piepildīta, ka pat nožēloju, ka šajā vakarā jāskatās vēl viena izrāde. Vai manī pietiks vietas vēl kādiem teātra iespaidiem?

Franču scenogrāfa un skatuves mākslinieka Gaetana Riskē izrāde “Pa to laiku” norisinās bijušajā tekstilfabrikā “Boļševička” – iespaidīgā, pamestā industriālā būvē, kurā līdz šim nebija izdevies būt. Kombinācija “Piezīmju grāmata” + “Pa to laiku” izrādās labāka, nekā baidījos. Abas izrādes iedarbojas pilnīgi atšķirīgi, līdz ar to neveido pārsātinājumu smadzenēs. “Pa to laiku” estētika radniecīga iepriekšējā dienā redzētajām “Tālajām balsīm” – telpā ar objektiem (šoreiz baltiem putuplasta ķieģeļiem) saspēlējas mākslinieku ķermeņi, duna un gaismas. Trīs mākslinieki uz galdu platformām no ķieģeļiem veido krāvumus, kas atgādina pilsētas. Jāatzīst, ka daudz interesantāk kļūst tad, kad šīs pilsētas skaņas vibrācijas iespaidā sāk brukt (no sērijas – “labas ziņas ir sliktas ziņas” un “visas laimīgās ģimenes līdzinās cita citai, katra nelaimīgā ģimene ir nelaimīga savā veidā”), bet īpaši saistoša ir ķieģeļu sienas celtniecība un sagrāve. Izrāde notiek plašā rūpnīcas zālē, un tai iespējams staigāt apkārt, skatoties no visām pusēm. Ik pēc brīža tiek mainīts arī gaismas objekts, kas apspīd ķieģeļu krāvumus, tādējādi izgaismojot tos no pieciem atšķirīgiem rakursiem. Tas viss koncentrē vērību uz telpas dimensiju, vienlaikus ļaujot aizdomāties gan par Sīzifa darbu, gan par pasaules zūdīgo dabu.

10. septembris

“Homo Novus” noslēguma diena ir klāt. Arī šodien esmu plānojusi apmeklēt divas izrādes – vispirms mēroju tālo ceļu uz “Boļševičku”, lai noskatītos Krišjāņa Santa un Ērika Ēriksona laikmetīgās dejas izrādi “Vērpete”; Bet festivālu mūzikas namā “Daile” noslēdz britu komiķa Kima Noubla šovs “Tu neesi viens”.

“Vērpete” ir jau trešā no manis apmeklētajām “Homo Novus” izrādēm, kurā skatītājiem netiek dota sava sēdvieta, par skatītāju rindām nemaz nerunājot. Atrodi savu vietu pats: stāvi, staigā apkārt izrādei, sēdi uz grīdas vai palodzes. “Vērpetes” mākslinieki aizved skatītājus sev līdzi, savirpina arī mūs tādā kā vērpetē. Viņu pašu kustības veidotas kā dažādu veidu griešanās, saskaroties dažādām ķermeņa daļām. Pārvietojoties no vienas telpas vietas uz nākamo, viņi izraisa tuvumā stāvošo skatītāju pārvietošanos, kas atgādina kustības ūdenī, kad tajā iemests akmens. Uz kailajām betona grīdām dejo basas kājas, visa “Boļševičkas” zāle šķiet kaļķi piesūkusies, vērpete to paceļ un iemaisa gaisā; pie griestiem diegos piekārti nelieli kaļķa maisiņi, kurus dejotāji ik pa laikam vēl sasit, it kā mums kaļķa būtu par maz. Kopīgs ritms, rituāls, pievilkšanās un cīņa vienlaikus. Izrāde noslēdzas ar skatītāju ovācijām. Esam iepludināti kopējā vērpetē.

Kima Noubla izrādi “Tu neesi viens” aizliegts apmeklēt līdz 18 gadu vecumam, un tajā tik tiešām netrūkst neķītru ainu. Izmantojot video un dzīvo performanci, Noubls izstāsta stāstu par kādu sabiedrībā iekļauties nespējīgu cilvēku. Viņš dzīvo viens, izliekas par būvniecības lielveikalu darbinieku, aizraujas ar taksidermiju, bet lielāko sava laika daļu pavada, meklējot pornogrāfiju internetā vai, pieņēmis sievietes identitāti, iepazīstoties ar vīriešiem internetā. Vienlaikus komiskajā, smeldzīgajā un arī pretīgajā (mums netiek aiztaupītas dažādas fizioloģiskas detaļas) stāstā Noubls par ceļabiedru un skatuves partneri izvēlas kādu skatītāju, kurš viņam asistē, sākot ar to, ka aiztaisa krūšturi, kad Noubls pārģērbjas par sievieti, līdz vecā un nevarīgā tēva atveidošanai izrādes finālā. Iestudējuma varonis ir totāls antivaronis (viņš nav ļauns, bet nožēlojams), taču viņa izmisīgās, atbaidošās darbības visnotaļ precīzi iezīmē mūsdienu sabiedrības vājos punktus. Orsona Velsa vārdi, kas parādās uz ekrāna izrādes finālā, skan skumji un patiesi: “Mēs piedzimstam vieni, mēs dzīvojam vieni, mēs nomirstam vieni. Tikai mīlestība un draudzība var radīt mirklīgu ilūziju, ka mēs neesam vieni.” Ja arī retais no mums būs ievietojis internetā no cāļa filejas un saviem kaunuma matiem uzmeistarotas sieviešu dzimumorgānu mulāžas attēlu vai izkārnījies altāra priekšā, tomēr ikkatrs droši vien kādreiz ir juties izmisīgi vientuļš vai tēlojis kādu citu. “Homo Novus” festivālam noslēdzoties, gribas papildināt Orsonu Velsu – arī māksla uz mirkli rada sajūtu, ka es neesmu viena.