Tas bija tik cool

Izrāde “Mēs nerunājam, lai tiktu saprasti”. Atbildot uz pirmo jautājumu, kuru parasti nākas dzirdēt pēc izrādes, ir patika/nepatika jautājums. Runājot ar vienaudžiem, visbiežāk nākas dzirdēt vārdu cool, un tas liekams ar vienādības zīmi vārdam – patika. Droši varu teikt, ka man patika. Un tieši tā iemesla pēc, ka nevaru atrast īstos vārdus, kā lai par to pastāsta. Tas ir jāredz.

Kūpošs tosters

Ja jūs domājāt, ka Vivaldi klausās tikai mūzikas skolu audzēkņi piespiedu kārtā vai omītes, miniet vēlreiz. Fonā skanot Vivaldi “Gadalaikiem”, aktieri izrādes laikā iziet cauri visiem četriem gadalaikiem. Sākoties pirmajam Vivaldi kompozīciju atskaņojumam, tiek tīrīti zobi mūzikas ritmā. Spilgtākā aina, kas palikusi prātā, ir Benjamins Verdonks, kurš alkatīgi lej iekšā sev mutē medu un tad to pārlej Ampes rīklē; medus sāk tecēt pār viņa bārdu, un tas viss vēl joprojām notiek, pieskaņojoties Vivaldi kompozīcijas ritmam. Tosterī tiek ieliktas maizītes, kuras pēc mirkļa sāk kūpēt, un izrādes telpa piepildās ar piedegušas tostermaizes smaržu.

Ne vienmēr ir jāaiziet no izrādes ar kādu gudru atziņu. Benjamina Verdonka un Pītera Ampes izrāde “Mēs nerunājam, lai tiktu saprasti” ir viena no tām. Izlasot nosaukumu pirmo reizi, šķita, ka izrāde būs uz drūmas nots. Tomēr tā vienkārši ir komiska un liek smieties, dažubrīd pat līdz asarām. Izejot no zāles, saproti, ka īsti jau neko izrāde jaunu neiemāca, nav tādas dziļās domas, par kuru nākas domāt vēl vakarā pirms gulētiešanas. Ģeniāla savā vienkāršībā un sirsnībā.

Cilvēkam arī var kāpt virsū

Izrādes ideju autori un reizē arī izpildītāji – Pīters Ampe un Benjamins Verdonks – ir mākslas savdabji. Viņi saprotas tik lieliski, ka tad, ja es nezinātu to, ka viņi nekad nav strādājuši kopā, es visdrīzāk teiktu, ka, pēc manām domām, viņi strādā pārī jau vairākus gadus. Verdonks un Ampe liek vienā līmenī sadzīviskas lietas un cilvēkus. Parādot – ja cilvēks spēj uzkāpt uz tostera vai uz galda ar kājām, kādēļ lai viņš nevarētu uzkāpt uz cilvēka.

Hilarijas Klintones portrets uz ledusskapja

Uz skatuves krēsls, ventilators, galds, tosters, vinila plašu atskaņotājs un ledusskapis ar Hilarijas Klintones attēlu uz tā. Šķietami nekā daudz, bet nemaz vairāk arī nevajag pārbāzt skatuvi. Tas parāda vien to, cik maz cilvēkam vajag, lai dzīvotu savu dzīvi bezjēdzīgi laimīgi. Radīta ierasta, sadzīviska aina, bez nekādiem scenogrāfiskiem Wow! momentiem. Un tur arī nav vajadzības pēc tiem.

Medus jau izlijis

Un nobeiguma daļā, kā par pārsteigumu, telpa pārvērtās dūmu mākonī. Varētu jau sākt saderēt ar citiem apmeklētājiem, kurš režisors izrādē izmantos vairāk dūmus, jo šī ir jau trešā izrāde, kur dūmi ir neatņemama sastāvdaļa. Skanot popmūzikas klasikai “We are the world”, scenārijs kļūst dinamiskāks, viss notiek straujāk, tiek parodēta arī aina no Mikelandželo gleznas Ādama radīšana, it kā tik komiski, bet tajā pašā laikā tas tiek parādīts tik izjusti plastiski. Kā arī filmas “Titāniks’‘ galvenās ainas. Vienubrīd dūmi tā aizmigloja acis, ka bija jāpiepūlas, lai vispār kaut ko saredzētu uz skatuves, bet nojaušami silueti bija redzami. Vēl tam visam pievienojas lāzera stari, un rodas sajūta, ka atrodamies skolas diskotēkā. Izrādes beigās sajūsmas pilns smaids, Verdonks un Ampe triumfēja ar savu vienkāršību un dūmu mašīnu.